"Es grib fahren auf mein… mein… willā. Her wolgeboren Krusting Petak, wi is willā auf baurisk?"
"Villā ir italjeniski ciems, bet pie mums sauc par villā skaistas vasaras muižiņas un arvienu pilsētu tuvumā," Pietuka Krustiņš zinātnīgi izskaidroja.
"Nu guht, guht!" Švauksts ķēra atkal valodu no jauna un teica krodziniekam: "Tad dzird: es brauks uz sav vasar muiž."
"Kas nelaime zin kādā pasaules malā jūsu vasaras muiža ir," krodzinieks ar nepatikšanu atteica un nolika uz galda degošu sveci, kuru bij ienesis līdz, jo no āra gaismas nevarēja vairs nekā redzēt.
"Kā jūs var man vasar muiž nezināt?" Švauksts ar dusmām jautāja. "Man vasar muiž ir ēkš Tupiņ mājām, vēn jūdz no šejēn."
Krodzinieks sāka smieties pilnā mutē. "Ak Tupiņos! No kura laika tad ir Tupiņu māja pārvērtusies par muižu? Man pirmā dzirdēšana, ka Tupiņos ir tagad muiža." Citi smējās arī un it īpaši Drekberģis, bet Švauksts staigāja šņākdams vien sparīgi pa istabu. "Līdz Tupiņiem, līdz Tūpiņiem ar trim zirgiem? Hm, hm," krodzinieks runāja atkal pa brītiņu, bet vēl arvienu smīnēdams. "Bet kur jūs domājat tikt Tupiņos ar trim zirgiem iekšā, jo tur pa to ganceļu nevar izbraukt gandrīz pat ne ar vienu zirgu?"
"Das is mein zach!"' Švauksts bargi atkliedza.
"Nu labi, labi," krodzinieks mierīgi sacīja. "Dodat šurp trīs rubļi, tad varēs gan trīs zirgus pasūtīt."
"Sak ēkš to past kantor, ka her wolgeboren Švaukstē maksāt par vis sav braukšan einmal par mēneš ales zuzamen!"
"Šai pastā nevar vis bez aizmaksāšanas zirgus uz mēnešiem dabūt," krodzinieks ar nicināšanu atteica un griezās pie Bisara, kurš taisījās savu tēriņu maksāt.
"Ferfluchte ordnung! Deiwel einrichtung! Zum tolwerden, bei got!" Švauksts kliedza, kāju uz zemes sizdams, tad skraidīja un grozījās pa istabu kā nejēdzīgs, tā ka ne tikvien pangsneju un sarkanās šalles gali, bet arī somiņa, kura stāvēja plecos pakārta, mētājās pa gaisu ar visām tām trim kapeikām, kuras pirmāk, kad Drekberģis viņu neņēma pretī, iemeta pats tur atpakaļ.
Kad jau gandrīz bij visi krodziniekam aizmaksājuši par to, ko prasījuši, tad krodzinieks vaicāja Drekberģim, kas maksāšot par tām vīna pudelēm, kuras viņš izņēmis.
"Tās ir uz Švauksta rēķina," Drekberģis atbildēja. "Viņš pats lika ņemt, ko dāmas traktierēt."
"Was das par dāmen auf land! In štat mīr is dāmen beser," Švauksts, dzirdēdams pa ausu galam Drekberģi par dāmām runājam, pikti sacīja.
"Lai nu dāmas, kur dāmas," krodzinieks, uz Švaukstu pagriezies, runāja, "bet par izņemtām vīna pudelēm vajaga aizmaksāt rubli deviņdesmit kapeiku."
Švauksts sāka savā īpašā lielmanīgā buldurēšanas valodā liegties un sacīt, ka viņš par vīnu nekā nezinot - lai prasot Drekberģim, jo tas esot prasījis un nesis. Bet atsaucās no kaktiem laba tiesa liecinieku, kuri liecināja, ka Švauksts licis gan Drekberģim vīnu ņemt un kristabnieces pacienāt, tādēļ krodzinieks, varbūt domādams, ka no Švauksta izdzīs drīzāk kaut ko nekā no Drekberģa, sāka turēties pie Švauksta un uzstāt, lai aizmaksājot ar labu un drīz, kas vajadzīgs. Gan vēl Švauksts liedzās maksāt un mēģināja aizbildināties, bet krodzinieks gāja visai cieti virsū, solīdamies apcietināt un apķīlāt, tad grāba atkal somiņā, izrāva pazīstamās trīs kapeikas un uzsvieda krodziniekam priekšā uz galda, sacīdams: "Da is jelt!" Visi sāka smieties, un krodzinieks uzsauca savu reizi ar piktumu, lai neākstoties, bet darot, kas jādara, jo cik ilgi lai viņš te diedelējot pēc savas naudas? Švauksts tāpat saskaities grāba bikšu kabatā, izrāva kādu naudas maķeli, attaisīja vienu un otru pusi, paskatījās un iegrūda kabatā atpakaļ, tad izrāva no citas kabatas otru maķeli, izskatījās taī tāpat, aiztaisīja un iegrūda kabatā, sacīdams: "To zilberšeini es negrib izmainīt! Tē kroģer tīr kufer jelt wien pēdod - manim neir zirgs, ko vest."
Pēdīgi pēc ilgākas stīvēšanās piegāja šī lieta pie tā, ka krodzinieks uzstāja Švaukstam atdot par tēriņu ķīlām kabatas pulksteni. Gan, kā saprotams, Švauksts tam ļoti pretojās, bet krodzinieks par to nekā neskaitīja un gāja tik viņam jo ciešāk virsū, līdz pēdīgi tīši vai netīši Švauksta pulksteņa ķēde jeb "ķete", kā viņš pats to sauca, kaut kur aizķērās un izrāvās no kabatas ar visiem spīduļiem un zvadzuļiem, bet - bez pulksteņa. Kā varēja nomanīt, tad ķēdes gals bij stāvējis kabatā iediegts vai citādi iestiprināts, lai nenāk laukā. Visi sāka smieties, un Drekberģis jo garšāk, izsaukdamies: "Tādēļ tad arī tagad vairs nevarēja redzēt pulksteņa no kabatas raujam kā agrāk. Par tādu joku var dot duci bairīša."
"Var gan, kad tik spēj vien nopirkt un aizmaksāt," Bisars, tabaku pīpē bāzdams, sacīja.
Bet Švauksts par šā sava noslēpuma gaismā nākšanu bij ļoti pikts un bargs. Viņš, kaktā iegriezies un raudzīdams iestiprināt ķēdi no jauna kabatā, biedināja par šādu pilsētas birģera blamēšanu apsūdzēt visus pie pilnu rāti.
"Nu, ja pulksteņa nav, tad dod jel to pašu ķēdi," krodzinieks sacīja. "Var būt, ka to varēs par parādu ņemt pretī. Pie pilnu rāti, kad aizmaksāsi, tad dabūsi atkal atpakaļ."
"To ķēdi es pazīstu labi," Drekberģis runāja, joprojām smiedamies, Švaukstam par jo lielākām dusmām. "Tā ir tā pati, kuru viņš iemainīja pavasarī no jumiķa. Viņa ir no misiņa, bet tik vien apsudrabota un maksā bez tiem spīduļiem tik piecpadsmit kapeiku."
"Nu velns, ko tad lai no tāda pagāna ņem!?" krodzinieks nospļaudamies izsaucās. "Par citu visu, kas pie viņa ir, nevar dot rubļa un deviņdesmit kapeiku. Un tu, Drekberģi, kā vīna izņēmējs, neesi vairāk vērts."
Pēdīgi stājās Pietuka Krustiņš starpā un piedāvājās krodziniekam priekš Švauksta par galvinieku, pieminēdams, ka krietniem tautiešiem vajagot izlīgt visās materiālīgās un ideālīgās diferencēs ar labu.