"Nē, nē, Prātniek, negrēkosim labāk, tā domādami," otrais ienācējs runāja ar sirsnību. "Viņa, nabadzīte, tur ir gājusi pa agrākam ieradumam un kritusi nelaimīgā nāvē. Brīžam agrāk, kad tur, cauri staigādama, cēlās pāri, paņēma pati airi un dzina laivu, es atminu, gandrīz kā vīrietis."
"Domājām, domājām, ko iesākt, ko darīt," - tā pirmais ienācējs, "līdz pēdīgi nospriedām dot tūliņ valdībai ziņu, citādi var krist vainā - tādas lietas nav kavējamas."
"Tagad nu tad esam ceļā, braukdami uz muižu pie valsts valdības ar ziņu," otrs piepalīdzēja. "Šis, Edes tēvs, baidījās viens braukt, jo varot izgadīties ceļš ap pašu pusnakti atpakaļ, - un, zināms, savādi ap sirdi var būt šādā reizē ikkatram, īsti upē pāri braucot, - turklāt vēl veļu laiks tagad, tādēļ braucu es arī līdz, sak, diviem jau tiklabi ir drošāk."
"Nu, Krustiņ, tu žēlojies arvienu, ka kuplejām trūkstot vielas, bet tagad, es domāju, būs diezgan," Prātnieks, nejauki smiedamies, Pietuka Krustiņam uzsauca. Tomēr viņa balss neskanēja tik droši kā citām reizēm un vaigs bij nobālis.
3.Taī svētdienā pēc pļaušanas svētkiem Slātavas baznīcēni
Taī svētdienā pēc pļaušanas svētkiem Slātavas baznīcēni, Dieva vārdiem beidzoties, negāja vis tūliņ uz mājām, bet devās viss lielums uz kapsētu, kaut gan laiks nebij nekāds mīlīgais, jo pūta smags rudens vējš, kurš rāva ar varu kokiem pēdējās lapas nost un solīja arī atnest drīzumā atkal lietu. Tomēr ne pašā jaukākā vasaras svētdienā nespēja aizvadīt šī kuplā draudzes miera vieta ar savu mīlīgo ēnas dzestrumu turp tik daudz ļaužu, lai arī būtu apglabājami diezgan ievērojami draudzes locekļi, ja vien nebij cerams pie viņu apglabāšanas kaut ko īpašu redzēt vai dzirdēt. Tātad vajadzēja būt pieminētā dienā kapsētā, pēc ļaužu prāta, kaut kam ļoti svarīgam.
Dažas sievas bij iznākušas no Dieva nama pat arī agrāk un atradās kapsētā jau priekš Dieva vārdu beigšanas, lai varētu dabūt labi aplūkot izraktos kapus un nostāties varbūt jau viņu tuvumā tādās vietās, no kurām var visu labi pārredzēt.
Divas no tādām agrāk iznākušām sievām sēdēja aizvējā uz kāda kapa sarunādamās. Viena bij labi vecīga, bet ģērbusies diezgan grezni un tikko ne pašā pirmākā tā apgabala modes apģērbā, kaut gan tas, vienīgi bez kādiem galvas lakatiem, starp kuriem atradās apakšējais jeb apaļiski sasietais pat no zīda, bij viss pašausts, glīti ; un pat skaisti izstrādāts. Viņa turēja rokā, ar baltu kabatas lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu, bet labi glabātu dziesmu grāmatu, kurai līdzās stāvēja vēl kāds viegli saritināts iebālgans zīda lakatiņš, un grāmatā pašā turējās savos kātos starp lapām pat dažas pusvītušas rudens puķītes. Otra bij labi jaunāka, bet daudz vienkāršākā un vecmodīgā apģērbā. Viņa turēja klēpī kādus divi gadus vecu bērnu, kurš pūlējās, grauzdams cukura graudu, ko, kā varēja noprast, bij iedevusi pirmāk pieminētā sieva.
"Tu, dēliņ, tikpat nesakodīsi," māte, bērnam cukura graudu izņemdama, sacīja, tad, viņu sīkākos graudiņos sakodījusi, deva atpakaļ, pieminēdama: "Ko nu šis tādam kramam darīšot! Zobiņu priekšā nekādu nav."
Otra skatījās bērnam mutē. "Laikam tad zobi būs izrūsējuši? Jā, kā tad! Tā jau tagad izbeidzas tie piena zobi lielākai daļai - lūk, dabū vien šā paša salduma…"
"Nē, nē, Irbēnu māt, kas nu šim to vainu dod!" bērna māte atsaucās. "Nezin, kad redz šādus kukuļus, kompetes vai bambanksus vienreiz, kad otrreiz? Ja gadās šad vai tad, tāpat kā tagad, tad ir, ja ne - iztiek tāpat. Bet Dievs zin! Dažam, kam rūsēšana piesitas, tam izrūsē bez visiem saldumiem - un tā šim arī. Cik reizēm, mīļā, mēs paši mājā neesam nosmējušies, ka zobi izrūsējuši puikam tīri kā kādam lielmaņu bērnam."
"Lai nu smiekli, kas smiekli," Oļiniete sacīja gandrīz it kā ar rūpēm un bailību, "bet tagad tīrā patiesībā tie zemākie ļautiņi tik to vien laikam vairs gudro kā mums, lielmaņiem, dzīties pakaļ. Šodien pat, noklausies vien baznīcā - lai tur vai kāda pirtnieka bērns, bet savas kārtas vārdu vairs nevienam! - tik lielmaņu izgudrotos vien, lielmaņu izgudrotos vien! Un tad nebūs vis mierā vēl ar vienu pašu, bet pa divi trīs. Ak tu žēlīgo tētiņ, ne tiem ļautiņiem kauna, ne goda! Kādus vārdus tad nu mēs, lielmaņi, lai vairs liekam? Mums tad būs jāņem tie paši vecie atpakaļ. Mēs esam likuši līdz šim vēl pa divi vārdi vien, bet šiem vajaga vēl vairāk. Svēpuru Babas puikam arī - ak Kungs, ak Kungs, tavu trakumu! - nosauca vai Aleksanderi, Vilhelmu un nezin kādu vēl to trešo. Tāpat arī citiem: Plorentines, Maksimilijani, Terezijas, Verdinanti, Augustines, Adeleides, Valentini, Julianes un Viktorijas! Ko tik no lielmaņiem pa ausu galam dzirdējuši - krauj vien saviem bērniem virsū. Es nezinu, kāds labums tur Dievam var būt, šādas ļaužu nekaunības ciešot? Kā man tas prāts un sirds uz tādiem, tad es viņu nepanestu nevienas dienas."
"Tiesa, tiesa, Irbēnu māt!" otra viņai piekrita. "Šim pašam manam puikam arī daži gribēja, lai liekot kādu svešāku jaunu laiku vārdu, bet tāpat jāsaka: ko nu līdz skaistu vārdu likt, kad pati gandrīz nemāki izsaukt, kā vajaga? Tad palieci tik pasaulei par apsmieklu. Beidzot uzliku to pašu Jāni - un labs būs diezgan, iztiks tāpat."
"Lūk, tā, tā ir pareizi, kad tik liek paši savas kārtas vārdus!" Oļiniete iesaucās. "Kas nu Jānim vēl kait? Tāds vien mīlīgs, gludens vārds. Vēl veci ļaudis saka: lai sauc vilku, lāci, kad tik mežā nedzen un kad tik maizes paēdis." Še Oļiniete drusku apklusa un tad iesāka pa brītiņu no jauna: "Nav šī vārdu likšana tā vienīgā lieta, kurā citi dzenas mums, lielmaņiem, līdz, bet tāpat tas ir pie cita visa un arī pašā svētākā ceļā, kā šodien redzēju. Tu, mīļā, zināsi gan, ka mēs, lielmaņi, pie Dieva galda iedami, cik nu katru reizi esam, paliekam arvienu paši pēdējie un salasāmies savs īpašs galds, jo tā māca arī paši raksti, ka tas, kas gribot tikt paaugstināts, lai sēstoties zemākā vietā; bet ko šodien ieraugu - ak Kungs Dievs, cik ļoti ir lepnība pasauli samaitājusi! - pie pēdējā galda salasījušies trīs gabali melnos svārkos: Pietuka Krustiņš un Švauksts ar Drekberģi savā pusē katrs. Ak Kungs, ak Kungs, tavu apstulbotu miesas prātu! - laikam domājas būt labāki par citiem grēciniekiem. Un ar melniem svārkiem, ar to velna lepnību pie dievgalda! Švauksts, uzspraudies tādu savādu, auklā piesietu brilli uz deguna, stāvu gaisā vien slienas, kā jau patiesi no lepnības velna sagrābts. Lai nu vēl Pietuka Krustiņš, kāds viņš arī ir, lai ir, - tas, skolotājs būdams, varētu cik necik pie mums, lielmaņiem, skaitīties, bet ko šie divi pustrakie? Un Švauksts turklāt nebijis nemaz uz dievgaldu taisījies, bet tik dabūjis krogā zināt, ka šie divi iešot, un licies tūliņ līdz. Ak, mīļais Kungs Jēzus, kā tādi gan ēd tavas miesas un dzer tavas asinis sev pašiem par sodu! Citi, kā sak, taisāmies cauru augošu nedēļu: lūdzam, dziedam un nesakām ļauna vārda ne saimei, ne citam, lai dzīvo un dara, kā grib, bet ir tad vēl jābīstas, vai būsim tēvam patīkami. Bet šis skrien klāt tāds pats, kāds ir! Bail vien metas, ka nesabrūk tādu dēļ kādreiz baznīca visiem uz galvām. Ak, Dievs, ak, Dievs, apžēlojies un nesodi par tādu grēkiem citu līdz!"