Pa tam bij baznīca jau izzvanīta un ļaudis sāka nākt uz kapsētu pulku pulkiem un rindu rindām. Tā pati bērna māte, uz viņiem rādīdama, Oļinietei sacīja: "Lūk, lūk, Irbēnu māt, kā nāk visa draudze, itin kā būtu kāda goda diena. Laikam gan visi uz to pašu vien steidzas, gribēdami redzēt tavu audzēkni paglabājam."
"Kam nu, mīļā, tu manu vārdu tur pavisam piemini," Oļiniete ar nepatikšanu atteica. "Kauns un negods - tā ir tā pateicības alga par visu mīlestību un kristīgu audzināšanu! Es lūgšu pat Dievam debesīs, lai izdzēš viņu iz manas grāmatas, ka lai pastara dienā pie tiesāšanas nav jāvazā mans vārds visu eņģeļu un zeravu priekšā līdz. Kad es paredzētu šādu galu, tad paņemtu labāk kādu čigāna bērnu audzēšanā, - ja tas skrietu kaut kuram diedelniekam pa pasauli līdz, tad neviens nevarētu sacīt manas vainas."
"Dzirdēju gan runājam, visvairāk no tās pašas Annužas, ka esot salaulājušies," - tā atkal otra, "bet Dievs to zin, vai ir tiesa vai nav, un tagad, kā liekas, arī īstas taisnības zināt vairs nedabūs."
"Meli, meli! Tīri balti meli! Tā ir visa viņas taisnība," Oļiniete atkliedza. "Un nu vēl grib ierakt šepat kapsētā līdz ar visiem, kas dievbijīgi dzīvojuši un svētīgi aizgājuši un kur arī mums, ikkatram ticīgam cilvēkam, ir nolikts sagaidīt mūžīgo kāzu prieku par ticēšanas algu."
"Redzēs, redzēs, kas izdosies," otra, bērnu zemē nostādīdama sacīja. "Kā dzird, tad lielākā daļa no draudzes gan vis negribot paļaut kapsētā rakt."
"Kā gan lai paļauj?" Oļiniete atteica. "Vai nezināms, ka tādiem būtu vieta ārpus debesu vārtiem - tāpat kā še ārpus sētas? Labi vēl, ka tur laiž. Kurš gan gribēs gulties tādam līdzās, kā ja vienīgi cits tāds pats? Un, ja tādus sāks rakt kapsētā, kas tad kaitēs kuram gala nepadarīties? Tā tad būtu vēl īsti paskubināšana uz to. Man brīnums, ka mācītājs, pats Dieva kalps un vietnieks būdams, var un drīkst par tādām lietām turēties, kuras viņam pašam jāpalīdz pazudināt. Vai tie arī ir kādi kristīgi darbi, kad lūdz par visiem bandu dzimumiem it kā par tās pašas palaidnes ārlaulības bērnu, Dievu? Un nu vēl, kā dzird, gribot pašu apglabāt reizē ar visiem un, tāpat kā citus godīgus miroņus, ar zvanīšanu un Dieva vārdiem. Reizē ar visiem un tāpat kā visus! Lai Dievs apžēlojas! Ja tā darīs, tad es šaī kapsētā vairs savas kājas necelšu, nedz arī likšu sev ar to zvanu zvanīt."
"Kā liekas un kā ir dzirdēts, tad tāpat gan laikam glabās, kā tu, Irbēnu māt, saki," otra runāja, "lūk, kaps ir izrakts iekšpusē tāpat kā citiem visiem, un darbinieki pie viņas atvešanas arī esot pasūtīti tā, ka lai tiekot pēc pusdienas īstā apglabāšanas laikā še."
"Tā nu gan viņi domā un grib darīt, bet vēl nav vis padarījuši," Oļiniete ļauni atteica. "Prātnieka Andžs un vēl daudz citi celsies tam pretī; ja citādi nevarēs, tad Prātnieka Andžs nodos to lietu uz proceses. Es pati viņu vēl paskubināju, lai samusina visu draudzi un nelaiž nemaz kapsētā iekšā, nedz arī pie citiem klāt. Īsti tie visi būšot pie tā, kuriem ir šodien savi piederīgie jāglabā. Mans vecis gribēja braukt vēl uz valsts māju pie izvadīšanas, bet es aizliedzu zirgu un pasacīju, ka, ja tā grib darīt, tad lai manās acīs vairs nerādās, - neņemšu ne savā gultā iekšā."
"Lai Dievs žēlo un sargā ikkatru cilvēku no ļauna prāta un nelaba gala," otra uzceldamās sacīja, "ko gan, pats grēcinieks būdams, vari vairāk teikt vai vēlēties? Viņa, meitene, arī nedz tāda gala būs paredzējusi, nedz meklējusi, bet ko lai dara, kad…"
"Meklēja, meklēja un atrada arī!" Oļiniete kaislīgi iesaucās. "Kad, kā no debesīm bēgdama, nelabam pakaļ skrēja, tad tam arī tika labs kumoss, ko noraut, aprīt. Tīši meklēja posta, tīši traka prāta un tīši gala! Tā viņai vajadzēja! Lai nu cep ellē septiņas reizes karstākā ugunī kā bagātais vīrs, mūžīgi mūžam! Lai brēc un lūdzas no manis ūdens pilītes, kad es sēdēšu Ābrama klēpī. Es neiešu vis dzisināt viņas mēli, lai vai noslāpst. Kas atlīdzinās to postu, ko viņa padarīja ar savu palaidnību man un Prātnieka Andžam, ja arī neskaitītu to sirdsēstu un dusmu, ko man aizdeva? Vīrs man ir no tā paša laika nogājis aiz bēdām gandrīz pavisam postā, tā ka no viņa nav cerams uz priekšu vairāk nekas kā tik nabags, kurš man, sievieša cilvēkam, būs vēl jāuztur tāpat, kā jau tagad jāvalda vienai pašai tik liela māja. Laime vienīgi, ka Prātnieka Andžam ir Dievs devis kristīgu un palīdzīgu prātu, bet citādi nezin kā tiktu kuru brīdi ar katru darīšanu galā. Un vai viņam pašam arī labā diena? Pērn nodedzināja skauģi klēti, kura bij pilnāka un bagātāka nekā pat nevienas lielmaņu meitas pūrs. Šogad bij laikam no tādiem pašiem apburti lopi un izkrita gandrīz lielākā puse. Viss tas un vēl daudz vairāk ir jācieš mums vienīgi tikpat kā viņas dēļ. Kuram tur nekāptu sirds pa kaklu laukā? Prātnieka Andžs būtu varbūt jau sen apprecējies, ja necerētu uz viņu. Jāsmejas! It kā kad meitu nebūtu. Man pašai brāļa meitas kā liepas, vesela rinda, lai ņem, kuru pats grib." Pa brīdi viņa, lepnā pazemībā nopūzdamās, iesāka vēl no jauna: "Ko tu darīsi, ko līdzēsi! Kas palaidnis bijis, tas paliek, lai māca, rāj un audzē vai paši eņģeļi. Ko tu atstāvēsi pretī tam liktenim, kas ir nopelnīts un nolikts jau varbūt priekš dzimšanas! Neesmu vis nesusi zem savas sirds. Kas zin, kur cēlusies un kādos grēkos dzimusi. Annuža gan šā tā stāstīja, bet kas nu var ticēt? Še jau skaidri redzams, ka vecāku grēki ir piemeklēti, lai nu vai kurā augumā. Nezin vai bērns arī vēl labu galu ņems."