Edes tēvam uznāca laikam bailes, ka lielais Pēteris var arī, kas zin, beigās kaut kādi izstāstīt un tā vismazāk viņa stāstu sabojāt, atņēma tam stāstīšanu, uzsaukdams: "Pag, lielais Pēter, esi nu tu mierā! Tur nav vairs nemaz tik daudz ko runāt - tā lieta ir izstāstāma itin īsi tā: tas ķēms pats bij lāsains jeb raibs un tas koks, pie kura viņš pieslējies ēda lapas, - kazenājs. Es tūliņ uzcēlos, paķēru maisiņu un mēteli, iztrencu zirgus norā un pats apgulos pie rudziem ežmalā. Tur, piesaulē, biju vēl labi nogulējies un neredzēju vairs to dienu, paldies Dievam, nekādu ākstu. Ja es sāktu vien baidīties vai bēgt pavisam no tā apgabala projām un varbūt vēl ar visiem zirgiem, Dievs zin, kā tad klātos; bet, kad nomanīju, ka man nekāda liela bēda nav un ka apgulstos turpat netāļu ežmalā, no kurienes varēja redzēt skaidri arī māju, tad vairs nenāca līdz no meža laukā ķēmoties."
To, kas šinīs lielā Pētera un Edes tēva ķēmu stāstos klausījās, nebija daudz, jo viss lielumus palika tāpat pie Prātnieka un Oļinietes, kuri runāja vien savā iesāktā lietā joprojām.
"Arī mana Dieva vārdu viņi nedrīkst pie tās elles pagales aprakšanas cilāt," - tā Oļiniete, kura iekarsās Prātniekam līdz arvienu vairāk. "Ja viņiem pašiem ir priekš šādām vajadzībām cits Dievs, tad lai ņem tā vārdus. Var būt, kad še pie viņas izdzied tās dziesmas, kuras man patīk un kuras es, kas esmu kalpojusi Dievam visu mūžu uzticīgi, gribu likt dziedāt pie sava kapa, tad jel tik tās atmaksas man būs zemes virsū par šaurā ceļa iešanu, par asarām un par viņa mīlēšanu. Man nevar vis neviens liegt izņemt priekš sevis tās dziesmas, kuras es pati gribu, un to tad nedrīkst dziedāt pie tāda pazušanas bērna bedres. Ko gan tad Dievs teiktu, ja es atļautu viņa svētos vārdus tā gānīt?"
"Tas pats jāsaka arī par mācītāju," Prātnieks, Oļinietē klausīdamies, vēl iedomāja, "ja viņš grib šādus miroņus apstāvēt, tad mums jāmeklē cita mācītāja."
Ļaužu pulks sāka arvienu vairāk un vairāk musinātājiem piekrist, tā ka pēdīgi bij no nemiera gara pārņemti jau tikko ne visi, kas kapsētā atradās. Sāka arī daudz citi tāpat sirdīties un pulcēties uz pretīcelšanos, nosolīdamies cits citam līdz ar Prātnieku nepaļaut nest tāda miroņa kapsētā iekšā, lai vai kāds gals. Prātnieks apsolījās vēl pēdīgi, ja vajadzēšot, vest par to lietu pracesi uz sava maka, tik vien lai turot ar viņu kopā dūšu un aizsargājot kapsētu, kas esot visas draudzes svētums.
Laiks pa tam metās vienādi nelabāks un nejaukāks. Lietum, kurš arvienu pieņēmās, sāka piebiedroties arī sniegs, un šis slapjdraņķis spieda kapsētniekus citu pēc cita meklēt bēru kambarī pret viņu patvēruma. Uz mājām gāja tik ja reti kāds, jo ikkurš gribēja nolūkot un nogaidīt, kas te šodien notiks.
Kad uz klajuma ap Prātnieku un Oļinieti bij atlicies vairs tik vien mazs klausītāju pulks, it kā serde koka vidū, pēdīgi viņi novadīja paši to uz bēru kambari, kur atvērās drīz jauns, bet jo izdevīgāks darba lauks.
Šie pēdīgi pieminētie nebij vēl visi bēru kambarī nonākuši, kad atskanēja Dieva nama zvans un bērinieki sāka braukt no turienes rinda pēc rindas lēnos soļos pa lielceļu uz kapsētu, jo taī dienā bij paglabājami bez Lienas vēl vairāki aizgājuši. Lai gan laiks bij nemīlīgs un gaiss neskaidrs, tad tomēr zvans skanēja uz kapsētu pa vējam stipri un pilnīgi; turklāt vēl vēja šņākšana, kurai šī augstā skaņa sitās vareni un nekavēta cauri it kā cilvēka nemirstība šās pasaules iznīcībai, pildīja sirdis ar savādām - nāvi atgādinošām šaušalām, ko sajuta arī laikam pati Oļiniete, jo viņa, kādu brīdi klausījusies, izsaucās: "Klau, kā skaisti skan zvans svētīgi gājušām dvēselēm! Jāpaklausās vēl - nezin vai šo zvanu dzirdēsim vairs tik jauki skanam, ja sāks varbūt pēc zvanīt tai, kuras…" - še viņai pietrūka vārda, jo visai ļauna neiedrošinājās tagad teikt, bet kaut kādu nieku ņemt - tur atkal nekā nebij.
"Varbūt tagad jau tai arī zvana līdz ar visiem citiem," kāds no pulka atteica. "Redzēs, vai tanīs pašās rindās neatradīsies."
"Nē, tā vis nebūs," Prātnieks atbildēja. "Tik tāļu jau ir gādāts, ka pie atvešanas citi bērinieki viņas savā pulkā neuzņems un neļaus pie šās zvanīšanas, kura skan, lūk, viņu aizgājušiem, šurp uz kapsētu braukt."
Pēdīgi, kaut gan pamazām, sāka gaidītās bērinieku rindas kapsētai tuvoties. Šķirstus sanesa vienu pēc otra bēru kambarī, salika uz bēru nestavām un pēc ieraduma taisīja ikkatru vaļā, lai varētu miroņus aplūkot un no jauna apkopt. Ļaudis, to labi zinādami, gaidīt gaidīja pēc tiem brīžiem, lai varētu dabūt redzēt, kā katrs ģērbts, kādā katrs izskatā un kas pie katra īpašs, ko ievērot, lai tiek pa ceļu ejot un mājā ko runāt, tādēļ tad pie ikkura, ko taisīja vaļā, slējās pēdējie, priekšējiem uz pleciem atspiezdamies, pirkstu galos un skatījās, pat mutes atdarījuši, pāri uz mironi.
Kad tā bij visi tie aizgājušie noguldīti un daudz no viņu piederīgiem izgājuši atkal bēru kambara priekšā, uz Dieva namu lūkodamies, tad Prātnieks, valodai iemesla meklēdams, viņiem vaicāja: "Nu laikam visi ir klāt, ko šodien gribot še paglabāt?"
"Tie īstenie jau ir gan laikam, bet ar vienu, ar to, kas ņēmusi ļaunu galu, palika vedēji vēl stāvot uz lielceļa pie baznīcas," kāds bērinieks, salijušu cepuri un mēteļa apkakli nopurinādams, atbildēja.
"Kādēļ nebrauca tūliņ līdz?" Prātnieks atkal jautāja.
"Vai mēs viņus savā pulkā ņemsim?" tas pats bērinieks ar nepatikšanu atteica. "Lai brauc vien paši un, ja grib un var, tad lai liek zvanīt paši par sevi. Teica gan, ka esot no mācītāja zīme līdz, ka vajagot zvanīt tāpat kā par citiem paglabājamiem, kas gan līdz šim pie mums nav piedzīvots. Tad redzēs, ko nu darīs. Tik to gan arī vēl cieti piekodinājām, ka lai nedomā tikām, kamēr mēs še esam, kapsētas tuvumā rādīties. Ja tā brīvība tagad tāda ir - rakt viņu turpat un tāpat kā visus citus, tad pie tā gan neviens nevarēs mūsu piespiest, lai reizē apglabājam."