«Klausies, Švaukstē, tu jau mums tikpat līdza neizvārgsi; brauc vien uz krogu un aizņem mums arī vietu stadulā,» Prātnieks teica.
«Efah! 2ū!» Švauksts iekliedzās, grožus saraudams un pātagu pār pleciem uzplīkšķinādams, tā ka zirgs no pēdām sāka iet pilnos rikšos un tā aizgāja — vai kalns vai leja.
Prātnieks ar Oļiņu brauca kādu gabaliņu klusu, līdz pēdīgi Oļiņš uzņēma valodu: «Es domāju, Prātniek, dēls, par tiem pašiem gaidāmiem mērnieku laikiem, kādi viņi atnāks un kā viņus pārlaidīs.»
«Nu, zināms, snaust gan nevaram,» Prātnieks atteica, uz savu zirgu atskatīdamies.
«Ir jau nu gan tas augšienes tēvs man diezgan žēlastības rādījis šai raudu ielejā, bet arī diezgan šautis un brīžam gan vairāk, nekā apzinājos pelnījis,» Oļiņš runāja tāļāk, stāvu priekšā skatīdamies, «šoreiz nu gan viņš mani varēja pārlaist vieglāk. Gan jau nu viņš pats saka, ko mīlējot, to pārmācot, — bet — bet »
«Nebīsties, Oļiņa tēv, nekā, gan jau iztiksim,» Prātnieks, galvu purinādams, sacīja, it kā ar to zināmu darīdams, ka viņam šai lietā padoma netrūkst.
«Vēl kā šodien atminu to brīdi,» tā Oļiņš savu valodu turpināja tik mierīgi, it kā nekas nebūtu vidū teikts, «kad pērkons bij iespēris mājā, lai gan šovasar apgāja divdesmit divi gadi. Uz kaudzes stāvēdams, ieraugu, ka māja deg; skriedams atradu sievu uz ceļa pagalam, meitiņu ugunsliesmās- Gan nu tās vienas bēdas dievs atņēma, laulātu draugu atdodams •— •—»
«Vai gan meitas viņš tev nav atdevis?» Prātnieks jautāja, pieliekdamies un laipni Oļiņam acīs skatīdamies.
«Vai nu, to meitu pieņemdams, es sava prieka gribēju?» Oļiņš atteica. «Pestītāja skādes neesmu meklējis nevienā vietā, ja tik viņa labuma; esmu dažu dvēselīti jau aizdegušos kā pagali rāvis iz elles atpakaļ.»
«Vai tad, Oļiņa tēv, Liena nav tikpat kā tava meita?»
«Vai nu es, Prātniek, dēls, to saku? Vēl jau nebij lāga bērna auklis, kad pieņēmu. Vai gan Annuža viņu tā izaudzētu? Labi, ka spēj pati sev caur vērpšanu maizīti nopelnīt. Kā nu Lienai tagad trūkst? Mana saimniece vienādi saka, ka esot visām lielmaņu meitām līdza vai drēbēs, vai daiļumā. Šai pasaulē nedz viņa, nedz Annuža man tā neatmaksās, ko es viņai esmu laba darījis, ja nu dievs debesīs, no kura visas žēlastības gaidu; jo klausījis es viņam esmu un par nevienu nastu nekurnu.»
«Tāpat jau kā tu, Oļiņa tēv, tā mana māte arī ir maz vieglu dienu redzējusi,» Prātnieks, acis nodūris, runāja, «un vēl, lai tik veca ir, gandrīz viena pati vien visu māju apkopj. Rāj nu gan mani ik dienas, ka negādājot jaunas dzīvotājas; ņemšot atsviedīšot atslēgas, lai tad darot, ko gribot. Nevar gan liegt, ka vainīgs neesmu; vajadzēja jau sen viņai vietnieces gādāt. Ir, zināms, vecam cilvēkam ko izturēt, — kurš tā nu nezin? Cik gan man pašam vaļas mājā dzīvot? Tik daudz laika noiet ar tām pašām valsts darīšanām, kamēr runas vīros esmu: cik fraceses vien nav izvestas, un cik reizes pie gubernatora nav būts?»
«Tur jūs pracesējaties, tur dievs jūs ņem!» Oļiņš kā uzskaities sacīja. «Ko tad esat sapracesējuši? Vai esat arī ko vinnējuši? Drīzāk jūs ar savām pracesēm valsti izpostīsiet neka sakopsiet.»
«Ko tur, Oļiņa tēv, var darīt? Jo, kur nav ko vinnēt, tur nevinnēšu ne es, ne cits,» Prātnieks drusku apkaunots atbildēja un tad ķēra atkal iesāktās valodas pavedienu rokā, pie kā varēja nomanīt, ka viņa uzsāktai runai ir īpašs nolūks. «Nu jā, tā klājas man ar manu mājas būšanu nebij nu gan tik ilgi jānodzīvo, — kas jādara, to labāk padari pie laika.»
«Nu, šā dzīvodams, gan par vecu puisi paliksi kā dažs labs,» tā Oļiņš bez lielas dalības un it kā līdzrunāšanas labad vien pieminēja.
«Nu, tik lielā vecu puišu pulkā, kā slātaviešos un čangaliešos ir, manis vis vēl tik drīz neieraudzīs. Es esmu brīžam domājis arī par sevi, kādēļ es nevaru apprecēties? Citās pusēs sapārojas tūliņ, kā pieiet dievgalda mācībā, bet še tas nemaz tā nav. Dievs to zin, kur tā vaina meklējama šai lietā? Laikam tai pašā andeles garā. Citi gan saka, ka tas tādēļ esot, ka še neesot tās staigāšanas pa naktīm.»
«Lai dievs no tās sērgas pasargā!» Oļiņš krita valodā.
«Bet es gan skaitu to pašu andeles vainu vien,» Prātnieks sāka tālāk prātot. «Rudeņos, kā nupat, kad pats kāzu laiks, kuram tad lai stāv sie- vietis prātā? Ikkatrs domā, kā tik kļūt linu buņģim pie galvas vai jēram pie ausīm. Tādiem skolmeisterīšiem kā Pietūka Krustiņš, tiem nu būtu vaļas diezgan precēties, bet kas gan pie tādiem ies? Tikko jau paši garu velk un ar savu plato vai Platona mīlestību lielās, bet beigās nav ne tās pašas šaurās. Un tad tās meitenes arī ir satracinājuši tādi paši draņķi ar saviem posta dzejoļiem; tās arī vairs tik zin kā par augsto dvēseļu mīlestību murgot un brīnoties, kā gan varot mantas dēļ pie tāda iet, kurš- nepatīkot? Tātad saimnieki pa tiem vidiem nesaprot nemaz, ko darīt,, un, taisnību sakot, Oļiņa tēv, man arī tie paši segli mugurā.»
«Ko nu es, Prātniek, dēls, vecs cilvēks, zinu par jūsu platām vai šaurām mīlestībām?» Oļiņš atteica it kā atraisīdamies. «Ne agrāk to. mīlestību tā daudzināja kā tagad, ne arī viņu bij. Kad tas ļaunais nāk virs zemes, tad viņš visādas nezāles kaisa.»
Prātnieks, kā likās, nemaz nebij domājis iznākt ar šo sarunu uz tādu galu, uz kādu Oļiņš viņu tagad veda. Viņš domāja ņemt to lietu no iesākuma un vest ar citādu stingrību uz nolūku, bet patlaban sāka birze, caur kuru viņi brauca, mesties retāka, un tūliņ aiz viņas parādījās krogs, no kura atskanēja pilnīgi tirgus atbalss, jo laba daļa tirdzinieku bij pie viņa apstājušies. Prātnieks lēca no Oļiņa ratiem un gaidīja sava zirga, kurš bij kādu gabaliņu atrāvies.