"Tik tāļu jūs esat darījuši pareizi," Prātnieks iesaucās, "bet tagad sataisāties vēl uz kaut ko citu: mēs gandrīz visi, kas bijām sanākuši še iepriekš, esam pie tā, ka negribam atļaut nemaz kapsētā rakt, un jūs, kuriem ir patlaban savi piederīgie jāapglabā, varēsat uzstāties un pretoties tādam darbam jo ciešāk." Še Prātnieks sāka ņemt no gala tos pašus iemeslus, pierādījumus un pārliecinājumus, kurus izsacīja nesen kapsētas vidū, bet tagad starp bēriniekiem radās viņa prātam jo vairāk un jo karstāki piekritēji.
Te atskanēja baznīcas zvans no jauna, un izlikās, ka gandrīz jo pilnīgākā skaņā nekā pirmāk. Drīz parādījās arī uz lielceļa pie Dieva nama divēji rati, nākdami tāpat uz kapsētas pusi. Uz pirmajiem, kuriem vadīja kāds vīrs zirgu pie galvas un kuriem gāja līdz daži cilvēki kājām, stāvēja, kā bij redzams, šķirsts jeb zārks. Ar otriem ratiem kādu gabaliņu iepakaļ nāca zirgs tukšā un savā vaļā. Varēja nomanīt, ka, to bēdīgo, nožēlojamo bērinieku pulciņu uzlūkojot, daudz skatītājiem jeb gaidītājiem, kas stāvēja kapsētas priekšā, spiedās asaras acīs un arī pat dažam Prātnieka un Oļinietes piekritējam bij savādi ap sirdi. Oļinietei, kā viegli noprotams, nepatika vispirms tas, ka zvanam nebij vis skaņa zudusi, kā viņa to stipri gaidīja un arī pa daļai cerēja, bet ka tas skanēja patiesi vēl kā pieaugdams: arvienu varenāk un varenāk. It kā šo nepatikšanu un kaunu, ka nesen izsacītais papriekšsludinājums par zvana neskanēšanu nebij piepildījies, dzēst gribēdama, kādu brīdi uz tiem nīdētiem, bet arī gaidāmiem nācējiem skatījusies, uzsāka valodu, kad citi visi cieta vēl klusu: "Divi zirgi vien pavisam!"
"Labi vēl, ka divi," Prātnieks piepalīdzēja. "Pelnījusi gan nav neviena."
"Bet kur tie līdzgājēji tik daudz saradušies?" Oļiniete jautāja un sāka skaitīt: "Viens, divi, trīs, četri - būs jau kādi seši vai septiņi."
"Laikam seši," kāds bērinieks atbildēja, "četri darbinieki, Annuža ar bērnu un vecītis, Tenis, tavs vecais pušelnieks."
"Kāds negaiss tad to ir uznesis atkal uz pasaules?" Oļiniete, it kā drusku iztrūkusies, iesaucās. "Sen jau daudzināja un ticēja, ka būšot diedelēdams kaut kur galu ņēmis, bet nu ir atkal atdzīvojies kā muša pavasarī."
"Tagad viņam ir vaļa pa pasauli labi izmaldīties kā mūžīgam žīdam," Prātnieks pieminēja ar saviem nejaukiem smiekliem. "Pazūd, pazūd - uzceļas atkal kā ūdenim virsū."
Ar šādu sarunāšanos viņi nogāja gandrīz atkal pie vecās valodas atpakaļ, lai tā iekurinātā uguns ļaužu rindās neizdzistu, bet saņemtos no jauna jo spēcīgākā liesmā.
Lienas pavadītājos bez tiem četriem valsts darbiniekiem un bez Annužas ar Lienas Anniņu klēpī atradās arī patiesi vēl, visiem par brīnumu, Tenis, kā jau bērinieki to liecināja. Viņš bij ieklīdis slātaviešos tikko vēl pēdējās dienās, itin kā paaicināts uz Lienas apglabāšanu, bet Annužai viņš nerādījās vēl agrāk nemaz kā tik šodien pat, piedalīdamies pie Lienas pavadīšanas tīri nezināms un negaidīts. Varēja redzēt, ka viņš bij taī pašā sen pazīstamā apģērbā un ar spieķīti rokā visu šo gadu daudz mētājies pasaulē apkārt, bet uzturējies vēl tomēr diezgan labā izskatā, jo viņš piederēja pie tiem ievērojamiem cilvēkiem, kuri var valkāt un arī valkā vienu pašu drēbju kārtu pusmūža. Savā dabā un valodā Tenis bij tikpat cēls un iznesīgs kā senāk - galviņa pīpē stāvēja gandrīz vēl šķībāk nekā citkārt. Tik vien varēja manīt, ka acu gaisma bij stipri zudusi un bārda, kuru agrāk mēdza dzīt ikkatru nedēļu, lai izskatītos jauns un skaists, auga tagad neaizskarta un balta kā kupla ieva ziedos. Tomēr nevarēja vis vēl zināt, kādēļ viņš īsti bārdas nedzina: vai aiz kādas neiespēšanas, vai aiz neizdevības, vai arī pat aiz cēlošanās, jo šī daba viņam palika tikpat stipra arī vecumā, trūkumā un nelaimīgās dienās, un pat pēdējos gados viņš bij dzinies pakaļ dažai jaunu laiku modei un jaunās paaudzes ierašām pavisam smejamā kārtā.
Šī Teņa negaidītā atnākšana bij Annužai itin par prieku un par apmierināšanu šaī nelaimīgā un gandrīz no visiem ar riebumu uzlūkotā ceļā. Nu viņai bij jel viens vienīgs biedris, kuru gan laimīgās dienās nereti un ne bez taisnības nicināja, bet tagad turēja dārgāku nekā laimīgās dienās visu pulku cienītu un mīlētu laipnības rādītāju. Tenis bij tas vienīgais, kurš. gāja viņai šaī no pasaules ar pirkstiem norādītā ceļā līdz. Kaut gan bēdas bij spiedušas no Annužas acīm daudz asaru, ka tās sāka jau pavisam izsīkt un mesties sausas, tad tomēr šis, kaut gan izskatā tik niecīgs prieciņš, atrada viņās vēl dažas asaras priekš sevis. Tenis turpretī arī no šā bēdīgā notikuma nebij aizskarts nenieka, tik vien drusku nopietnāks, bet atbildes deva Annužai tādas pašas spītīgas, lepnas un nekad taisni uz jautājumiem, kā jau arvienu.
Darbinieki gāja šķirstam līdzās, bet Annuža ar Teni iepakaļ. Tukšajos ratos, ar kuriem zirgs; nāca savā vaļā bij salikti apglabāšanas ieroči: lāpstas un virves, ar kurām ielaist šķirstu kapā. Annuža bij uzsegusi šķirstam, kurš stāvēja tukšos klajos ratos, savu vienīgo segu, bet pati, bērniņu dažādos lakatos satinusi un no lietus pie krūtīm glābdama, gāja savos muduru svārkos vien un stāstīja Tenim, it kā savas sirdsēdas klīdinādama, par Lienas tumšām pēdējām dienām un nelaimīgo galu. Tenis klausījās gan viņas stāstīšanā, bet bez lielas līdzcietības un dalības. Annuža, varbūt to ar nepatikšanu nomanīdama, apstājās kādu brīdi taī vietā, kur Liena, otrā Vasarsvētku dienā pie kaimiņu baznīcas parādījusi pirmās pilnīgas ārprātības zīmes un, pamezdama bērnu zemē gulošu, aizskrējusi pasaulē, bet, kad nomanīja, ka Tenis laikam pēc tāļākām ziņām īsti nekāro vai arī aiz īpaša lepnuma viņas uz stāstīšanu neuzaicinās, tad sāka stāstīt pati no sevis. "Visu to dienu es skraidīju, meklēdama un klaušinādama pa ciemu ciemiem un ikkatram cilvēkam, ko satiku, bet neviens nebij redzējis. Otrā dienā tikko vēl pret dienvidu gadījās ieiet tās kaimiņienes mājā, kura, kā jau zini, bijusi pati tur klāt un to notikumu redzējusi, - tā pati tad arī man izteica visu, ko tev stāstīju. Viņa bij patlaban kā pārbraukusi mājā un gribējusi arī dot tūliņ man ziņu, ja es pati nebūtu tur iegājusi. Divas žēlsirdīgas turieniešu sieviņas paņēmušas lietū gulošu un arī jau brēcošu bērniņu - lūk, šo pašu - un ienesušas ģērbkambarī pie mācītāja. Vienai no viņām bijis pašai mazs bērns, un tā tad solījusies šo nabadzīti arī pazīdīt. Ak kungs Dievs, kādas izbailes, kāda iztrūcināšanās pārņēma, to dzirdot, manu prātu! To es nevaru nevienam izteikt, nedz arī pati vairs apķert. Man jābrīnās, ka Dievs ir bijis par mani tik žēlīgs un nav ļāvis manam prātam arī aptumšoties. Kā es aizgāju un kur man cēlās spēks, no tā vairs neatminu nekā, tik vien to zinu, ka ap launaga laiku atrados jau nosvīdusi un nogurusi zināmā kaimiņu mācītāja muižā. Tur dabūju dzirdēt no mācītāja, ka Anniņu pieņēmušas glabāt pagaidām tās pašas sieviņas, kuras viņu saņēmušas no zemes un ienesušas pie mācītāja, tāpat arī, ka mācītājs devis valdībām ziņu un lūdzis gādāt par prātā sajukušo māti, lai varot nodot viņu drīz ārstēšanā un kopšanā. Turpat dabūju zināt arī, ka tās mājas, kurās atradās Anniņa glabāšanā, neesot visai tāļu, tādēļ, mācītāja muižā atpūtusies, nostaigāju vēl taī pašā vakarā uz turieni un atradu šo mazajo pamesto dzīvībiņu tik mīlīgās rokās, ka man apbira patiesi asaras, to redzot.