Kādu brīdi Annuža cieta klusu un tad runāja atkal tāļāk, bet vairāk gandrīz it kā sevi kavēdama nekā Tenim stāstīdama, gari stieptos un gaudīgi izrunātos vārdos: "Kad pirmo reizi pēc kāda mēneša laika vai arī ilgāk bij saņemta un novesta pie daktera lazaretē, tad es nosteidzos prieka pilna turp, cerēdama, ka varbūt mani pazīs un, savu bērnu redzēdama, sāks atjēgties un nākt pie pilnas samaņas. Dakteris arī tāpat domāja un man labprāt atļāva pieiet; bet kas nu vairs deva mani pazīt! Neatminēja arī par savu bērnu nekā, bet bēga vēl kaktā, kad es nesu klāt. Pēc tam nosēdās, sāka plosīt aši, aši drēbes kopā un taisīt no lupatām lelli kā mazs bērns. Es visādi izlabinājos un izvaicājos, vai nāks atkal man līdz uz māju un kur tagad šo laiku bijusi, bet neatbildēja pareizi vairs neviena vārda - tik tukšu vien runāja, kā jau daždien bezprātīgs. Nezin kur ceļas tādam vārdi, kur valoda? Kas nav ne savu laiku dzirdēts, ne iedomāts, to viņš izrunā. Te viņam mutē šis, te tas - brīžam ar visām bēdām gandrīz vai jāpasmejas. Viss izskats bij jau tūliņ savāds un nemīlīgs: sejs no saules nodedzis, kājas basas - nezin kādu pasaules malu nebij izstaigājusi pa visu to laiku?"
"Jā, viņa bijusi arī, kā smejies, mūsu pērnajā jūrmalas pilī," Tenis sacīja ne visai nopietņi. "Tur izdzīvojusies kā bezdelīga pavasarī pa savu tumšo perēkli un atkal nozudusi."
"Ak tu manu baltu dieniņu!" Annuža brīnodamās iesaucās. "Tad to pasaules gaisu ir arī izstaigājusi savā nesamaņā un pa vecam ieradumam."
Tenis pasmējās. "Kas tur jaunai, vieglai kājai ko iet, kur, kā smejies, vēl vecas nenogurst?"
Annuža sāka skatīties ar ziņķārību uz Teni. "Vai tu arī tur biji?"
"Biju šur un tur," Tenis lepņi atbildēja, kas Annužai nebūt nepatika.
Annuža sāka laikam apdomāties un atgādāties tikpat to, ka Tenis nemēdz nekad pēdējā vārda citam atdot un ka atbildes viņam nav vēl nekad trūcis, kā arī, negribēdama savu šās dienas un visa šā laika sāpīgo jūtu Teņa pazīstamās, pašprātīgās dabas un viņa spītīgās valodas dēļ sarūgtināt, neatbildēja vairs Tenim uz šo viņa pēdējo vārdu nekā, bet sāka atgriezties atpakaļ pie Lienas bēdīgā likteņa pirms ar grūtām domām un pēc ar žēliem vārdiem: "Pēdējo reizi viņu, savu balodīti, redzēju vēl tad, kad bij otrreiz saņemta un ielikta lazaretē. Es nonesu vēl kaut ko līdz, domādama, ka varbūt baudīs, bet neņēma nekā pretī, tik sēdēja vien kaktā, it kā kaut ko domādama un vienā vietā stīvi skatīdamās, līdz brīžam piepeši satrūkās, uzlēca, iekliedzās un skrēja otrā kaktā, kaut kādus baidēkļus rādīdama, kuru nemaz nebij. Ieraudzījusi uz grīdas diega galiņu, gāja tam apkārt ar lielu līkumu, bailīgi rādīdama, ka čūska esot, lūk, kā velkoties virsū! Attaisījusi krāsns durvtiņu, uzsauca man, lai skatoties, kā plūstot grēki laukā, sarkani kā asinis, un tekot uz elli projām, kur pastara dienā viņi aizdegšoties kā elja un grēcinieki paši peldēšot tur pa iekšu. Kad tādu tukšu valodu izrunājās un no niekiem izbaidījās, tad pēc nosēdās atkal kaktā un palika sēdot kā bez dzīvības. Nepalīdzēja nekā ne ārstēšana, ne apsargāšana - bij izgājusi nakti atkal uz trešu lāgu un neatgriezās vairs, kaut gan meklēja un taujāja. To pārcelšanās vietu, kurā bij noslīkusi, viņa pazina jau no bērna kājas. Cik daudzkārt netikām pārcēlušās abas kopā! Kad man bij vien vajadzība kaut kurp iet, tad, kā jau bērns, tecēja visur līdz un, kad taisījos upei pāri uz viņas puses ciemiem vai nu pēc vērpiena, vai arī vērpienu nonesdama, tad bij jo lielu lielais prieks, ka dabūšot braukt atkal ar laivu. Brīžam pārkārās pār laivas malu, plīkšķinājās ar rociņu pa ūdeni un skatījās uz atvara pusi, ar bailēm izsaukdamās, kāds tur esot dziļš un ka tur būtu varējis noslīkt. Tādās reizēs es atrāvu viņu atpakaļ un norāju par tādu nelabu valodu, uz ko tad man allaž smiedamās atbildēja: "Lūk, krustmāt, kā es tevi nomānīju! Es runāju tik tāpat pa smiekliem vien, un tu domā, ka pa tiesu." - "Še nav vis, bērns, nekādi smiekli," es saku. "Tikām būs pa smiekliem, kamēr var notikt pa tiesu, - cik vajaga, kad ieiet uz galvas iekšā?" Un vai gan es to biju iedomājusi, ka notiks arī par tiesu! Ak Kungs, ak Kungs, kā tu loki tos cilvēku ceļus kā ūdens straumes! Vēl ne visai sen, kad jau bij pieaugusi un Ilze arī vēl dzīvoja - šaī vasarā palika laikam četri gadi -, pārcēlāmies abas kopā uz Mestenieku misijones svētkiem: svētdienas rītā agri turp un vakarā atkal atpakaļ. Tad vēl atņēma laiviniekam dalbu un dzina viena pati laivu pāri, jokodamās, ka nu nemaksāšot pārcelšanas naudas. Toreiz man netikās vēl pavisam iet, bet tur nelīdzēja nekas! Sestdienas vakarā, pie manis atskrējusi, saka: "Krustmāt, rītu Mesteniekos misijones svētki, iesim!" - "Lai nu, meit, paliek," es saku. "Kas tik karstā laikā spēj tādu ceļu nostaigāt?" Diezgan esot nu pūtusies, varot atkal drusku pastaigāties. Agrāk lieloties izstaigājusi visus poļus, leišus, bet nu nevarēšot noiet vairs pat ne līdz Mesteniekiem. Rītā agri lai tiekot Irbēnos, iedamas atkal labi izrunāšoties. Nu, kad tik cieši pavēl, tad jāiet ir - nekā nevar darīt."
Annužai tā stāstot, bij šis bēdīgais, ar žēlumu un līdzcietību uzlūkojamais bērinieku pulciņš nonācis it kā nemanot jau kapsētas tuvumā un atjēdzās īsti tik tad, kad atskanēja no turienes rupjš un biedinošs laužu drūzmas troksnis un kad pati drūzma, Prātnieka un Oļinietes kūdīta, gāzās ar joni viņiem pretī, aizliegdama kapsētai tuvāk braukt un pavēlēdama palikt turpat birzes malā, pie kuras bij tie bēdu ļaudis patlaban nonākuši. Visa tā aizliegšana un pavēlēšana bij īsti tāda, ar kādu izraida brīžam svešu zaglīgu suni iz sava nama. Tie no valsts sūtītie Lienas paglabātāji, vientiesīgi ļautiņi, kuri bij jau tā diezgan nedroši un gandrīz pat bailīgi šaī gaitā, it kā apzinādamies par līdzvainīgiem un apvainotiem, nedomāja nebūt uz cauri spiešanos, bet darīja tūliņ, kā pavēlēts: piegrieza abus zirgus birzes malā un apturēja. Viņi arī varbūt noprata, ka satracinātai drūzmai cauri lauzties būtu velti un nepieklājīgi, un kādēļ gan tas vajadzīgs? Viņi nebij vis nākuši šaī gaitā, kā ikkatrs redzēja, nekāda sava labuma dēļ, bet uz valdības pavēli, tādēļ arī šaī brīdī derēja labāk apstāties un gaidīt, līdz nāk mācītājs vai cits kāds, kam ir atkal spēks pār ļaužu drūzmu un kas bij šos darbiniekus šaī darbā sūtījis, jo to viņi domāja un arī varēja domāt, ka sūtītāji gan būs zinājuši, uz kurieni sūta.