Prātnieks nejauki pasmējās. "Nu, to es izdarīšu, ka tūliņ nākošās dienās ies mans puisis, lai izdod dievgalda zīmi uz citu draudzi, jo kurš no tā rokām lai vairs dievmaizi ņem, kas iesvētījis šādu mironi."
Pie Lienas kapa mācītājs runāja par tiem vārdiem: "Nenāksim kā bēdinātāji, bet kā bēdināti; nenāksim kā tiesātāji, bet kā tiesāti."
Annuža nevarēja no Lienas kapa atšķirties vēl arī tad, kad visi kapsētnieki bij jau aizgājuši vai aizbraukuši, un tik vien Tenis vēl atlicies līdz ar viņu. Tagad Annuža, no neviena ļauna vārda vairs netraucēta, no nevienām paštaisnām acīm vairs greizi neuzlūkota, varēja kavēties svētīgās jūtās pie šās dārgās vietiņas. Viņa nolīdzināja un noglaudīja ar roku vien visu kapu gludu, it kā gribēdama ar to sagādāt savai Lienai jo saldu dusēšanu, tāpat kā daudzkārt senāk, kad to guldīja un midzināja uz spirdzinošu nakts miegu. Pēdīgi, kad tomēr reiz bij jāšķiras, sacīja: "Lai nu dus pirmo nakti svešā, bet mīļā gultiņā, un lai paiet visas naktis līdz priecīgam jaunam rītam kā viens acumirklis! Lūk, Anniņ, še nu paliek tava labā diena!" To sacīdama, viņa atdarīja Anniņai acis, kura, nomodā būdama, skatījās mierīgi un bezjūsmīgi uz auksto smilšu kopiņu. "Bet kas nu tev dos šo dienu atminēt? Labāk arī gan ir, ka neatmini. Šī vietiņa un tā tur," še Annuža rādīja uz Ilzes kapu, "velk vilcin mani šurp, bet tevis dēļ vien es lūdzos no Dieva, lai atstāj mani vēl kādus bēdu gadus šaī svešniecībā."
Tenis, kurš bij pa to laiku aplūkojis Ilzes kapu un arī dažu pazīstamu dusas vietas, gāja Annužai, kura vēl atskatīdamās noslaucīja pēdējās asaras, klusu līdz no kapsētas ārā.
Agrais rudens vakars. nāca drīz virsū, un, krēslai metoties, kad lietus bij jau nostājies un auksts vējš dzenāja tik tukšos, vieglos padebešus pa gaisu, iegāja kapsētā, pie spieķa turēdamies un galvu nokāris, kāds labi vecīgs vīrs. Viņš gāja un piegāja taisni pie Lienas kapa. Tur, apstājies un cepuri noņēmis, skaitīja, kā likās, pie sevis kādus lūgšanas vārdus, tad izvilka kabatas lakatiņu un slaucīja acis, dziļi nopūzdamies. Vējš sitās ap viņa kailo galvu un plivināja retos baltos matus, jo cepuri pienācējs turēja vēl arvienu rokās. Šis vīrs bij vecais Oļiņš, kurš tagad pa pusotra gada laiku izskatījās vecāks un nespēcīgāks nekā agrāk par veselu gadu desmitu. Kādu brīdi viņš stāvēja vēl klusu, acis arvienu lakatiņā slaucīdams, tad nometās jaunajās kapa smiltīs ceļos, atspieda savu kailo galvu uz krusta pret abām rokām un sāka runāt lēnā balsī šos vārdus: "Tu, mīļais, nelaimīgais bērns, dusi nu svētīgā mierā līdz jaunai dienai, un lai Dievs saņem tavu nevainīgi, bet grūti savainoto dvēseli žēlīgi savās rokās. Es nezinu un arī gan laikam nedabūšu zināt, kas ir tavi vecāki, bet mīlējis tevi esmu ar tēva mīlestību, un tu man paklausījusi ar bērna padevību. Dievs lai tiesā mani pēc savas taisnības, bet pie tā ļaunuma, kas ir izgājis no mana nama pat līdz šejienei, es neesmu nekad biedrojies, bet viņu atturēt man nav bijis spēka. Mani pašu, nabagu, vajā un spiež grūti grēki: uz manas sirds guļ tuvāka nams, kura gan neesmu iekārojis, bet tomēr pieņēmis. Es padodos Dieva žēlastībai un ilgojos pēc miera - pēc tā miera, kas tevīm ir, tu labais bērns!" Aiz asarām viņš nespēja tāļāk runāt.
4.Skaidra, klusa un brīnišķa ziemas nakts
Skaidra, klusa un brīnišķa ziemas nakts: sniega pārslas pa klajumiem un biezā sarma uz koku zariem mēnesnīcā mirdz un spīguļo, laiks ne visai auksts, un daudz netrūkst, ka tikpat gaišs kā dienu, bet savāda, neizprotamāka un neizskaidrojamāka ir šī gaisma nekā dienas gaisma, viņa atgādina blāzmainos austruma teiku un pasaku laikus, jo viņā izskatās pasaule kā no varena burvja lāstiem pie visas dzīvības sista, acumirklī apturēta un par marmoru pārvērsta kalifa valstība. Viss snauž, sapņo un gaida kāda liela pestīšanas vai atsvabināšanas brīža, lai varētu pamosties ar brīnošanos no šā milzu miega. Koki, galvas noliekuši, stāv bēdīgi un stiepj zarus it kā aukstas ledainas rokas, lūgdamies glābšanas, lūgdamies dzīvības. Tie ir tās nelaimīgās valstības karavīri. Mājas - vai tās nav līdzīgas mazām marmora piramīdām jeb kapenēm, kurās dus burvīgā nāvē smaidošas, bet no trūdēšanas neaizskartas valdinieku meitas, kas ir uzmodināmas tik no kāda varena sveša valdinieka dēla, kurš spēj burvības varu salauzt un satriekt? Kalni ir bīstamu zultānu kristāla pilis ar neskaitāmām un nezināmām istabām, kuras viena par otru bagātāka, viena par otru greznāka, kuras savā laikā bij pilnas visubrašākās austruma godības un varenības, kurās smaidīja visuskaistākās sievas, kurās valdīja visubargākie valdinieki un kuras atdzīvosies kādreiz atkal no jauna savā pirmajā spēkā un jaukumā. Mēma ir visa daba. Viņa grib runāt, bet nespēj izdot nevienas skaņas. Tā stāv kā skaista varena valdiniece bagāti ar dimantiem apkaisīta un dārgā sermuliņu kažokā, uz galvas mēness kā valdīšanas kronis sūta savus sudraba starus caur visu valstību; bet auksta viņa ir un nemīlīga!
Pēdīgi tomēr aiztriec šos nakts sapņus un iztraucē viņas klusumu ilkšu zvans. Pa brīdi ir dzirdama arī kamanu kaukšana uz cieta zemes ceļa, un pēdīgi parādās kalniņā divu zirgu aizjūgs, kurā sēd kungs un kučiers. Šis aizjūgs apstājās pie glīta, balta mūra kroga kādas lielas un prāvas muižas tuvumā. Ne visai tāļu kalnā varēja redzēt gluži skaidri Dieva namu, kura logi mēnesnīcā spīguļoja. Tāļāk un drusku iesāņus bij redzams arī otrs krogs uz cita lielceļa. Kungs, no kamanām izkāpis un visapkārt apskatījies, gāja krogā iekšā, kur, kā protams, bij visi jau pie miera, tādēļ vajadzēja pieklauvēt vairāk nekā vienu reizi un pagaidīt labu brīdi, līdz krodzinieks uzcēlās un ieveda viņu viesu istabās. Tur nonācis, svešais lūdza nest pudeli alus, dot kaut ko uzkošanai un likt uztaisīt gultu, ko krodzinieks visu apsolīja un aizgāja, kad bij iededzinājis viesim sveci. Svešinieks, kad palika viens pats, apskatījās vispirms istabā apkārt, aplūkoja it īpaši durvis un atslēgu, pēc tam tik sāka pamaz noģērbties. Brīnums! Redzēts un pazīstams cilvēks Raņķa kungs? Jā, kā tad! Lielās drēbes bij laikam viņam plecus labi novilkušas, tādēļ sāka staigāt pa istabu, drusku ar vingrošanas palīdzību kaulus izlīdzinādams.