Raņķis sēdēja, vēl kādu brīdi domādams un alu pamaz dzerdams, bet tad piepeši drusku iztrūkās, jo viņam šķita, it kā kad dzirdētu kādus šāvienus, tomēr skaidri noteikt nevarēja, jo šādā laikā atgadās arī citi trokšņi, kas no tāļuma šāvieniem līdzinājas kā ledus sprāgšana ezeros un stipri lausku spērieni. Tomēr varēja būt bijuši arī šāvieni, jo brīžam ceļa vīri šauda tāpat, troksni taisīdami un laiku kavēdami. Raņķis nebij gan nekāds nakšu draugs, bet kas gan bij šādā skaidrā naktī ko bīties? Vai gan laupītāji iedrošināsies tagad kaut kur ielauzties? Tik vien viņam bij ne visai sen piesities tāds smejams, tramīgs prāts, ka vajadzēja no ikkatra šāviena, ko vien dzirdēja, sarauties, kaut gan pats nesa allaž revolveri līdz un tagad pat aplūkoja, vai atrodas kabatā, bet iedomāja, ka bij atstājis jau guļamā istabā uz galda. Revolvera vietā viņš izvilka savu kabatas grāmatiņu, kurā atradās ne tikvien laba tiesa naudas, bet arī visas parādu zīmes un vērtības papīri. Raņķis bij ieradis arvienu vakaros šo savu mantu apskatīt - un tā arī tagad. Kad grāmatiņu bij noglabājis kabatā atpakaļ, tad skatījās pulkstenī, bet pašā tanī brīdī dzirdēja guļamā istabā logu grabam, par ko viņš gan satrūkās, bet tūliņ arī iedomāja, ka atveramā rūts bijusi neatspiesta jeb savā vaļā un tādēļ laikam vējiņš tagad viņu mētāja. Vēl kādu acumirkli paklausījies un vairs nekā nedzirdēdams, ņēma sveci un gāja mierīgi guļamā istabā iekšā. Tikko durvis atvēris, gribēja sviesties tūliņ atpakaļ, bet nejaudāja, jo sajuta acumirklī sevi kā ledū iesalušu. Tas, no kā Raņķis baidījās varbūt visvairāk, stāvēja tagad viņa priekšā istabas vidū un turklāt vēl pašā briesmīgākā izskatā: asiņains pie ģīmja un drēbēm, sajauktiem matiem un sapinkātu bārdu, kreklā, basām kājām un tik palagu nelāgā sev apsities, stipri elsodams, stīvi izbaiļu pilnām acīm Raņķī skatīdamies, tas bij - Grabovskis!
Kādu acumirkli viņi tā stāvēja, viens otrā skatīdamies, un nevarēja zināt, katrs lielākās izbailēs, tad Raņķis, it kā visus pēdējos spēkus saņemdams, iekliedzās tik bailīgi un briesmīgi, ka gandrīz viss krogs notrīcēja, pēc tam sāka gāzīties un krita gar zemi. Krītot svece izdzisa, bet istaba mēnesnīcā palika vēl diezgan gaiša, tā ka varēja visu skaidri saredzēt, tik vien izskats bij visam šausmīgāks. Grabovskis stāvēja vēl kādu acumirkli kā nesaprašanā, tad izskrēja kā zibins Raņķim pāri otrā istabā, aizbultēja tās durvis, kuras savienoja šās istabas durvis ar krodzinieka dzīvokli, devās atkal tikpat ātri atpakaļ, norāva Raņķim gamašas, uzvilka tās savās kājās, norāva pulkstenu, izvilka kabatas grāmatiņu, noplēsa līdzatnestam palagam malu un satina ar to labo roku kalnpus elkoņa, kur tā, kā likās, bij ievainota, uzrāva ātri Raņķa virssvārkus, iegrūda kabatā pulkstenu un grāmatiņu, uzlika Raņķa cepuri galvā, paķēra vēl no galda viņa revolveri, izskrēja otrā istabā un no turienes pa otrām durvīm ārā, pie kā varēja nomanīt, ka šī ēka nav viņam nepazīstama. Viss tas bij noticis tik kādu divu minūšu laikā.
Raņķa kliedziens bij ne tikvien visā mājā dzirdēts, bet arī sarāvis visus mājniekus no miega kājās. Visi gan bij no kāda baiļu trokšņa iztrūkušies, bet neviens nevarēja teikt, no kurienes tas īsti nācis un kāds bijis. Visi skrēja cits caur citu, taisīja ugunis un sāka izmeklēt māju no viena gala līdz otram. Dažiem gan izlikās, ka tas troksnis nācis no viesu istabām, bet nevarēja iedrošināties turp iet un svešo, tagad varbūt guļošo kungu traucēt, jo varēja būt, ka no viņiem pašiem vai arī no ceļiniekiem kāds murgos kliedzis. Kad citur visur nekas ļauns nebija atrodams, bet tas dzirdētais troksnis izklausījies visiem nelabs, tad mēģināja iet pie viesu istabas durvīm, bet atrada tās aizbultētas. Var būt, ka svešais kungs to bij darījis savas drošības dēļ, bet guļamai istabai bij sava īpaša atslēga? Kāda veca māte, kura gulēja to durvju tuvumā, apliecināja, ka viņas aizbultētas vēl pēc trokšņa. Ko gan tas varēja nozīmēt? Kroga puisis izgāja ārā un ienācis ziņoja, ka viesu istabas ārējās durvis stāvot vaļā, kaut gan vakar viņš pats tās no iekšas aizbultējis. Krodzinieks paķēra savu flinti, puisis iededzināja vēja lukturi, un abi aizgāja pa āru apkārt, atrada tur visas durvis vaļā, svešo kungu istabā pagalam, asinis uz grīdas, turpat arī asiņainu, pa daļai saplosītu palagu. Kas tā gan par traku, neizprotamu lietu? Svešam kungam arī gan bij nākušas asinis pa muti un degunu, bet tās bij tik vien taī vietā un cēlušās laikam caur krišanu. Pa tam bij ieraudzītas asinis arī uz loga un pie atvērtās rūts rāmjiem. Vai še nebūs līdis kāds asiņains dzīvnieks ārā? Bet kādēļ nav gājis pa durvīm, kuras atrastas vaļā? Varbūt ir līdis kāds ar asinīm aptraipīts pa logu iekšā un pa durvīm izgājis? Bet kur tāds varēja celties, un ko viņš še meklējis?