Kaut gan līdzatnestās naudas viņam nebij mazums, tomēr barons Edelberts spēja gādāt, ka ilgam laikam viņam nepietika un tādēļ vajadzēja sākt domāt pie laika uz kādu jaunu lomu. Pie visas izšķērdīgās dabas viņam palika allaž tā gudrība apģērbā iznesties arvienu bagāti un spodri, tāpat arī raudzīties uz priekšu pēc jauniem naudas avotiem, kamēr vecie nav vēl pagalam izsmelti. Šo mācību barons Edelberts bij ņēmies laikam visvairāk no savas pirmās bojā iešanas pie tēva mantības.
Ar viltīgi iztaisītām pasēm un liecību rakstiem, kā arī ar savu daiļo izskatu, izveicību un patīkamo iznešanos šis vīrs dabūja labas vietas pie kādas lielas tirgošanās ietaises, kur iemantoja drīz uzticību un tika pēdīgi par darīšanu vedēju, kad vecais bij atlaists vai, skaidrāk sakot, no barona Edelberta izskausts caur to, ka tas padarīja kādu neuzticības darbu, kurš krita uz darīšanu vedēju, kaut gan barons Edelberts taisni viņa neapsūdzēja, bet darīja to zināmu tik caur citiem un ar līkumu, it kā pats tur ne tuvumā neiedams un nenieka nezinādams.
Barons Edelberts, kā viegli domājams, aplaupīja ļoti arī šo lielisko tirgošanās ietaisi. Tas notikums gan attaisnoja veltīgi apvainoto un atlaisto darīšanu vedēju, tā ka šās ietaises īpašnieks aicināja viņu savā vietā atpakaļ, bet izlaupītā nauda bij un palika pagalam. Pēc tam barons Edelberts krāpa un laupīja šur un tur gan ar viltu, gan ar varu, līdz pēdīgi nedrīkstēja pilsētās vairs uzturēties, jo dzirdēja no tāļuma savas pēdas dzenam, tādēļ atstāja pilsētas dzīvi, izģērbās par pasaules staiguli, klīda apkārt pa lauku draudzēm, teikdamies gan par šādu, gan par tādu amatnieku, bet darbodamies īsti ar ēku un apgabalu nozīmēšanu, jo skolas gados viņš šaī mākslā bij labi iestrādājies. Šo darbu barons Edelberts strādāja vienīgi tik tādēļ, lai būtu iemesls uzturēties un palikt kādu laiku, kur grib un kur nav nomanāmas vēl tuvumā nekādas briesmas, bet viņa īstais nolūks bij arī uz laukiem tas pats, kas pilsētā: raudzīt tik kaut ko krietnu noraut - un norāva arī, it īpaši priekš pāra gadiem Čangalienas valstī, kura, kā zināsat, pieder ar Slātavu kopā vienam dzimtkungam. Abas šās valstis bij saņēmis uz izmērīšanu zemes mērnieks Feldhauzens, kuram ir barons Edelberts, kā par brīnumu, izskatā ļoti līdzīgs. Šis nu…"
"Nost, nost, tu asiņainais ķēms!" Raņķis, gultā mētādamies, iekliedzās.
Stāstītājs uzcēlās no krēsla un piegāja pie gultas. "Ko viņš, tas asiņainais, ir jums padarījis?"
"Glābjat, glābjat! Viņš ir uzcēlies."
Pēc šiem vārdiem vājais gulēja atkal mierīgi un nerunāja nedz jautāts, nedz nejautāts vairs ne vārda, kaut gan policijas vīrs gribēja vēl ko iztaujāt.
Tā runājot, bij pagājis jau labs laiks, un patlaban atnāca atkal atpakaļ kādi no izsūtītiem bēgļu ķērājiem, ziņodami, ka uz to pusi, kurp tiem bijis jābrauc, viņš neesot gājis, jo tas ceļš ejot tik pa klajumiem vien.
Policijas kungs izrakstīja un izsūtīja tūliņ ziņas apriņķa policijas vārdā visām apkārtējām valšķu valdībām, kurām tās pašas ziņas bij jāsūta atkal tāļāk, ka tas un tas sen meklētais noziedznieks ir šai vidū, tādēļ lai nākošā dienā no paša rīta sāk pārmeklēt cītīgi visu šo apgabalu, ēku pie ēkas, krūmu pie krūma un, ja minēto bēgli kur notver, tad lai nosūta stipri apcietinātu tūliņ pie apriņķa policijas. Viņš piezīmēja arī, kādos vārdos tas še saucies.
Otrā dienā pārveda kučiers Raņķi, kamanās ieguldītu, mājā. Ārsts, viņu pārmeklēdams, atrada un liecināja, ka smadzenes esot gan vainotas arī no kāda sitiena pa galvu, kurš gadījies laikam, gāžoties gar zemi, bet vislielākā vaina būšot cēlusies no piepešām un briesmīgām nobailēm, kurām nācis līdz karstuma drudzis ar muldēšanu.
Citi visi palīga mērnieki, kaut gan viņi ar Raņķi nekad īsti nesatika, tāpat tie, kuri ņēma paši labprāt naudu, kā arī tie, kuri neņēma nekā cita kā tik savu norunāto algu: pirmiem riebās Raņķis tādēļ, ka tas stāvēja viņiem ļoti ceļā un lika tecēt visam zeltam un sudrabam tik vien savās kabatās, otriem tādēļ, ka viņš ar saviem neskaidriem darbiem cēla visiem mērniekiem nelabu slavu, tad tomēr tagad, kur šis nepatīkamais un neuzticamais darba biedris bij kļuvis nelaimīgs un gulēja grūtā vājībā, rādīja viņam visi citi vienprātīgi savu līdzcietību, dzīvodami pie viņa pa kārtai vienādi viens klāt un ikkatrs divpadsmit stundu no vietas. Darba vadīšanu Raņķa vietā lielskungs nodeva kādam citam palīga mērniekam, kurš bij kluss un cienījams jauns cilvēks. Viņš dzīvoja uz zīmēšanas vien, biedrojās maz ar citiem, gāja vēl mazāk viesoties, bet lika laiku ļoti vērā, vai nu steigdams savu darbu, vai arī lasīdams slavenus rakstus. Maz viņš runāja par zināšanām, bet, kad vajadzēja, tad zināja ļoti daudz. Itin mīļš darbs bij viņam arī kārtīga un tāļa domāšana, tādēļ tad to vien pieņēma par patiesību, pie kā varēja atrast domām ceļu, bet savas pārliecināšanās vai patiesības viņš nevienam neuzmāca un cita pārliecināšanās vai arī tā, ko cits turēja par patiesību, nenicināja. Šim klusam un savādas dabas cilvēkam vajadzēja nu iestāties Raņķa pēdās, kurās viņa kājas nekrita nepavisam iekšā. Raņķa vājniekiem, kuri bij paraduši nākt pie viņa jau no paša iesākuma ar visām savām mērīšanas vainām un vājībām un kuri bij dabūjuši dzirdēt allaž jel to apsolījumu, ka viņiem grib līdzēt, - tiem bij tagad lielas bēdas, jo viņu īstam ārstam vajadzēja pašam ārsta. Tie saimnieki, kuru zemei nebij vēl vērtība likta, steidzās cik spēdami gādāt, lai nesaliek daudz; turpretī tie, kuri zināja esam savu zemi jau novērtētu, ilgojās ar nepacietību dabūt zināt, kāda vērtība katra zemei uzlikta. Tādēļ tad viņu vidutājam Prātniekam bij atkal maz vaļas no Slātavas muižas iziet.