Patlaban sēdēja Prātnieks savā zināmā kroga istabā ar dažiem saimniekiem, kuri bēdājās, ka pie šā mērnieka, kurš Raņķa vietā, nenieka nepanākšot, jo viņš, kā esot dzirdēts, neņemot nekā pretī un tādās lietās nemaz neielaižoties.
Prātnieks pasmējās. "Gan ņems, kad dos, un ielaidīsies, kad runās."
"Var būt, ja viņš tagad ir savāds, bet pērn un aizpērn gan neņēmis nekā," kāds saimnieks, tabaku pīpē bāzdams, sacīja. "Vienīgais, ko viņš šaī mērīšanas laikā saņēmis, esot pāra cimdu un pāra zeķu, ko čangaliešos kāda saimniece iedevusi savam mazam puisēnam, lai pienesot mērnieka kungam. To pašu vis neņēmis par velti, bet iedevis bērnam rubli, lai nonesot to mammai atpakaļ. Tās zeķes un cimdus esot solījies glabāt par piemiņu no Slātavas un Čangalienas. Nebūtu gan nemaz ņēmis, ja liels cilvēks būtu pienesis, bet žēl bijis bērnu atraidīt."
"Tā tik tāda izlikšanās vien," Prātnieks atteica. "Un, kad visai niekus dod, kā cimdus un zeķes, ko lai gan tur ņem tādā zvaniķa algā? Kad dod derīgus un krietnus papīrus, gan tad saņems. Tāda muļķa es vēl pasaulē neesmu atradis, kurš raidītu naudu no sevis atpakaļ tik vien neņemšanas dēļ. Jāzin arī gan tas, ka no ikkatra un no kaut kāda neņems, bet vajaga vien saprātīga pienesēja - tad dod, cik gribi!"
"Nu, pamēģināt var - tur nelaime nekāda nav," kāds cits sacīja. "Var būt, ka jums izdosies."
"Kādēļ gan neizdosies?" Prātnieks kā nicinādams atteica. "Es neizdošanās nemaz nepazīstu. Man ir jāiet pie viņa arī kādas citas savas lietas dēļ, tad turpat visu iztaisīsim."
Šie vīri, kā varēja noprast, bij savā starpā tuvi draugi un turēja cits uz citu lielu uzticību, jo citādi gan Prātnieks pulkā šādas valodas tik droši nerunātu, ko arī nekad nedarīja; bet drīz izrādījās, ka viņš bij darījis to ar nodomu un ar īpašu nolūku, kā pats, uz mērnieku dzīvokli iedams, to skaidri pie sevis izrunāja: "Ko viņi grib izlaist valodas, ka neņem! Kas par neņemšanu? Un, ja viņš arī patiesi neņems, vai es naudu tādēļ metīšu zemē? Jums, muļķiem, ir tas pa lielākai daļai viena alga, vai ņem vai neņem, - zināt, jūs tāpat taisnības nedabūsat, vai ņēma vai neņēma, vai deva vai nedeva un cik! Tāpat arī, vai kāds labums nācis vai nenācis, jo jātic jums ir, ko saka. Tomēr par velti jūs neesat devuši, bet nopērkat caur to sevīm vismazāk laimīgu apziņu, ka neguļat vis kā citi, bet esat izdomājuši un izdarījuši kādu gudru darbu, kurš nevar palikt bez ievērojama labuma. Un ko gan jūs no vērtēšanas vai no citiem mērīšanas darbiem zināt? Kas jums to sacīs, kā tad būtu, ja nedotu, un kas ir panākts caur došanu? Kas te par bēdu? Pēdējās dienās, kamēr vēl ezers vaļā, jārauj arī pēdējie lomi. Solīt solīšu - dot došu, ja neņems, - lūgties neiešu un devējiem gan zināšu nostāstīt, kas tiem pie viņu apmierināšanas būs vajadzīgs. Tik vien ir lielas bēdas par to naudu, kuru aizdevu Raņķim. Ja viņš mirst, tad ir pagalam, un, ja vēl dzīvo, tad uz atdabūšanu maz cerības, jo lielāko daļu viņa mantas ir Grabovskis izzadzis no kabatas. Par to naudu, kuru aizdeva mērnieka cienīgai mātei un kur sagūlās arī mans labums, viņš nevarēs uzrādīt vairs nekādas parādu zīmes, jo tā ir nozagta līdz, un man nav arī no viņa nekādas īpašas parādīšanas, ka esmu naudu aizdevis. Kaut varētu tikt pie tā, lai noraksta man jel to savu algu, kura viņam stāv neizņemta vēl pie lielkunga. Tur gan, zināms, man netiek nebūt diezgan, bet tad būtu jel kāda daļa no aizdotā kapitāla drošībā." Tā domādams un runādams, Prātnieks gāja iekšā pie pieminētā palīga mērnieka, kuram bij nodota darba vadīšana Raņķa vietā. Viņš bij vēl vairāk jaunekļa nekā vīra gados: tievs, garš, drusku bālu seju, mazu bārdu un valkāja stipri slīpētu brilli. Kaut gan latviešu valodā vēl diezgan neveikls, tomēr centās labprāt ar viņu runāt, bij pret ikkatru pienācēju ļoti laipns un tāpat arī tagad pret Prātnieku, kuru lūdza tūliņ piesēsties un sniedza papirosus. Kad Prātnieks vaicāja, kā jaunam kungam klājoties, tad viņš pateikdamies sāka stāstīt, ka mērīšanas darbam Slātavā nerādoties nemaz labs gals, jo, kamēr gaidot principāla mājā, tikām esot Raņķa kungs caur briesmīgām izbailēm un laikam arī caur laupītāja sitieniem iekritis grūtā vājībā, no kuras nezin vai varēšot celties.
"Jā, jaunskungs, tas ir bēdīgs notikums gan un man arī gandrīz līdz," Prātnieks atteica. "Par to es gribēju ar jums parunāties, varbūt jūs varētu man drusku līdzēt."
"Kas jums ir par kaiti?" mērnieks rūpīgi jautāja.
Prātnieks sāka stāstīt: "Rāņķa kungs aizņēma no manis naudu, bet tagad, kā dzird, esot viņam gandrīz visi vērtspapīri līdz ar naudu, kas klāt bijusi, nolaupīti, tā ka man par savu kapitālu ir bail pavisam no zušanas. To gan es zinu, ka viņš aizdeva labu zummu Feldhauzena cienīgai mātei, bet viņas izrakstītā parāda zīme būs arī nozagta. Pie lielkunga gan ir viņam vēl kāda daļa darba algas, bet ne tik daudz, cik man vajaga. Varbūt jūs, jaunskungs, varat man šaī lietā palīdzēt, pierunādami Raņķa kungu, lai kādā brīdī, kad ir pie skaidras apziņas, izraksta un novēl man parāda atlīdzināšanai to naudu, kas ir viņam pie lielkunga iekšā, un to citu, kas vēl tad varbūt trūks, - viņš pats gan zinās, cik, - lai izraksta no tādas vietas, kur viņam ir kapitāls droši dabūjams."