Šis ir manas pazušanas un atrašanas īstais stāsts. Kas mājā noticis pa šo laiku un kā tur klājās, par to pārstāstīsi man vakarā vai citā izdevīgā brīdī, bet tagad man jāsteidzas darīšanās." Feldhauzens, to sacījis, uzcēlās un sāka uzvilkt cimdus.
"Vai jau tūliņ aiziesi? Mīļais, tik drīz!" Feldhauzena kundze lūdzās, turēdama viņu pie rokas.
"Jāiet - nevar kavēties, man jātiek šaī stundā pie kādas tiesas," Feldhauzens atbildēja.
"Bet nepazūdi man vairs!" viņa sirsnīgi izsaucās, atvadīdamās no sava laulātā drauga.
Vakars, kurā viņi gribēja izbraukt uz māju, jau tuvojās. Feldhauzena kundze darbojās patlaban savā mājoklī, sataisīdama un sakārtodama visu, kas un kā pie aizceļošanas vajadzīgs. Līdz šai dienai viņa sajuta tik vienas vienīgas zināmas lielās rūpes; bet tagad, kur tās bij no sirds novēlušās, sāka rasties tai atkal dienišķas, sīkas, var sacīt, patīkamas raizes un rūpes, tādēļ viņa arī bij braukusi pa pilsētu, iepirkdama šo un to mājas vajadzībām.
Feldhauzens, kā no pusdienas izgājis, nebij vēl pārnācis dzīvoklī. Viņam vajadzēja priekš aizbraukšanas vēl šurp turp staigāt un dažādas darīšanas pasteigt, kas viņu, kā protams, aizkavēja. Feldhauzena kundze pēc pārbraukšanas mājoklī darbojās jau labu brīdi, visas vajadzības uz ceļu salikdama un viņu gaidīdama, kad pēdīgi arī dzirdēja pie durvīm pieklauvējam. "Tas ir viņš, tas ir viņš!" Feldhauzena kundze iesaucās un steidzās atdarīt durvis. "Es esmu jau ilgi…" viņa satrūkās un nedabūja izrunāt pilna teikuma, jo atdarītās durvīs stāvēja Šrekhubers savā pazīstamā apģērbā un ar savu zaraino nūju rokā. "Es domāju, ka mans vīrs nāk," Feldhauzena kundze sacīja aukstā, atraidošā balsī, riebums un pat dusmas pārplūda viņas seju, un viņa gribēja atkal tūliņ durvis aizdarīt.
Šrekhubers atspieda viegļi savu roku pret durvīm, un tās palika stāvot. "Neņemiet ļaunā, kundze, - tad esam abi vīlušies: jūs cerējuši nākam jūsu laulātu draugu, un es cerēju viņu še atrast."
"Kāda vajadzība jums pie mana laulāta drauga?" Feldhauzena kundze runāja ar nevaldāmu piktumu. "Vai staigājat vēl viņu vajādami? Vai nebūsat savas atriebīgās sirds vēl diezgan atdzisinājuši visu gadu pie viņa nelaimes?"
Šrekhubers palika mierīgs, kā bijis. "Jūs, kundze, pārsteidzieties. Par Feldhauzena kunga nelaimi es neesmu nekad priecājies, nedz arī viņam ko ļauna vēlējis vai darījis, tik vien es biju pretinieks tādiem viņa darbiem, kurus var saukt droši par ļaužu krāpšanu, ko Feldhauzena kungs mēģināja apsegt vēl ar spožu un briesmīgu liekulību. Turpretī tagad, kur jau sodība ir panākusi gandrīz ikkatru lielāko ļaunumu un negantības darbi mitējušies, kaut gan tie visi nav vairs nekad izlabojami, - tagad es, dodamies uz ārzemi atpakaļ, nāku miera domās no viņa atvadīties."
Feldhauzena kundze sapīka jo vairāk un izlikās, ka viņu kaitināja īsti Šrekhubera mierīgais prāts un lēnā valoda, pie kuras bij nomanāms, ka tas nelika viņas piktuma nemaz vērā, tādēļ teica jo cietā un atraidošā balsī: "Feldhauzens nebūt neilgojas pēc jūsu atvadīšanās, tādēļ varat iet droši, kurp jums patīk. Caur to jūs nebūsat pārkāpuši pret viņu nekāda pienākuma."
"Es biju gan ilgojies ar Feldhauzena kungu satikties īsti taī ziņā, ka lai mēs nešķirtos, viens otra nesapratuši," Šrekhubers runāja, no Feldhauzena kundzes asiem vārdiem pavisam neaizskarts, kas viņas sirdi dedzināja jo vairāk. "Bet, ka man tomēr varbūt neizdodas ar viņu satikties, tad jums pieminu vēl tik to, ka viss, ko esmu pret Feldhauzena kungu strādājis, bij tik karošana pret netaisnību un, ja arī ik reizes ne ar taisniem ieročiem vien, tad tomēr ik reizes ar taisniem nolūkiem, jo netaisnībai vis nevar aizstāties ikkatru brīdi ar krūtīm ceļā. Ka Feldhauzena kunga darbi bij ne tikvien netaisni jeb viltīgi apakš taisnības apsega, bet pat briesmīgi, to apliecināja, ka mājās paši dzirdēsat, arī viņa palīga Raņķa nāve." Pēc šiem vārdiem viņš, no Feldhauzena kundzes atvadīdamies, atlaida durvis, kuras tūliņ aizvērās, no iekšas ar varu grūstas.