"Tur jums ir patiesi taisnība, ka bez viņiem es nebūtu nemaz šaī nelaimīgā likstā kritis," Feldhauzens sacīja, acu nebūt nepaceldams. "Arī tas ir tiesa, ka Raņķim vajadzēja būt par ruļļiem atbildīgam; bet tomēr īstu pierādāmu tiesību, kādēļ varētu viņa naudu aizturēt, man nav."
"Tur jums nav jāmeklē nekādu likumīgu tiesību: Raņķis ir miris, un mantinieku viņam, cik es zinu, laikam nekādu nav, bet, ja arī būtu, tad par tiem maza bēda."
"Bēda ir diezgan liela, jo mana sieva izrakstījusi viņam parādu zīmi," Feldhauzens domīgi atteica.
"Par to jau ir gādājis gadījums, ka tā zīme nevar būt jums vairs šaī lietā par kavēkli," Šrekhubers, Feldhauzenu mierinādams, runāja. "Grabovskis ir nolaupījis Raņķim kabatas grāmatiņu ar visu naudu, vērtspapīriem un parādu zīmēm. Turklāt jūs varat aizturēt priekš sevis arī vēl to Raņķa darba algu, kas viņam stāvēja no pagājušā gada pie lielkunga. Prātniekam par savu naudu no Raņķa nav nekādas zīmes, tādēļ tas nekā nedabūs, un tā arī vajaga. Tik vien, kā nupat iedomāju, dzirdēju runājam, ka no tās tagad pieminētās naudas ņemšot, cik vajadzēšot, priekš viņa paša apglabāšanas un krusta, tādēļ gan tur visai daudz vis neatliksies."
"Tagad es vēlētos zināt, kā jūs nācāt pie tā, ka es esmu apcietināts, un kā varējāt sākt mani atsvabināt?" Feldhauzens vaicāja, it kā griezdamies nost no šām nepatīkamām lietām.
"Bet kas jums to teica, ka es jūs atsvabinājis?" Šrekhubers jautāja gandrīz ar īgnumu par to, ka šis viņa darbs atklāts.
"To teica mans draugs, kāds tirgošanās magaziņas īpašnieks," Feldhauzens atbildēja.
"Ak tā, tā," Šrekhubers kā atminēdamies sacīja. "Es nācu pie tā caur gadījumu un atsvabināju jūs caur pierādījumiem, ka jūs neesat Grabovskis. Kā jau zināt, es nogāju uz jūsu korteli, bet atradu mājās tik jūsu laulātu draudzeni. Atpakaļ nākdams, redzu jūs ejam starp policistiem. Tūliņ man iešāvās prātā, ka pārskatīšanās atkal būs. Negribēdams jums šādā nepatīkamā gadījumā rādīties, nogāju pie policijas drusku vēlāk, bet vakarā tur nebij vairs nekas panākams. Rītā es palūdzu pieminēto jūsu draugu un manu pazīstamu tirgošanās magaziņas īpašnieku līdz, lai netrūktu stiprākas apliecības vai arī pat apgalvošanas, ka jūs neesat Grabovskis jeb barons Edelberts, kā viņu saucot īstā vārdā."
"Vai Grabovskis nav viņa īstais vārds?" Feldhauzens brīnodamies jautāja.
"Grabovskis bijis viņam tik pieņemts vārds priekš Slātavas apgabala," Šrekhubers atteicā. "Tomēr ar to vien vēl neizdotos jūsu tik viegli atsvabināt, ja es nevarētu pierādīt, ka Grabovskis jeb barons Edelberts jau saņemts un nosūtīts uz to un to apriņķa pilsētu."
"Vai saņemts jau?" Feldhauzens ziņķārīgi jautāja.
"Jā, Grabovskis jeb barons Edelberts bij gan saņemts, bet esot jau atkal vaļā. Papīru nav atraduši pie viņa nekādu. Viņš bijis ieklīdis tajā klajā apgabalā, kur ziemas laikā izbēgt nav iespējams, īsti tad, kad policija min gandrīz jau uz papēžiem, kā viņam, tādēļ apņēmies labāk padoties, bet tik vien ar viltu. Viņš lēcis no kādas ēkas zemē un palicis uz vietas kliegdams un vaimanādams, ka kāju vai izmežģījis, vai arī pat salauzis un pats nāvīgi sasities. Arī ģībis kādas reizes tīšām, bet ļoti gudri, ka lai nepazītu, un palicis pavisam bez atmaņas. Caur to viņš ir gribējis sagaidīt tik izdevīga brīža, lai varētu atsvabināties un izmukt, ko arī panācis. Tādu pašu sadauzījušos, kāds Grabovskis izlikās, viņu veda, zināms gan, labā apsargāšanā uz apriņķa pilsētu, lai nodotu turienes policijas ziņā un apriņķa ārsta kopšanā.
Uz manu un jūsu drauga lūgšanu telegrafēja turp un dabūja atbildi, ka Grabovskis jeb barons Edelberts saņemts gan un esot jau patlaban vedams uz to pieminēto apriņķa pilsētu, tādēļ tūliņ pasludināja, ka jūs atlaidīšot, tik vien jūsu draugam vajadzēja ierakstīties par galvinieku, ka jūs, ja vajadzēs, būsat kaut kurā reizē dabūjami. Šis ir viss tas niecīgais atsvabināšanas darbs, kuru jūs ceļat tik augstu."
"Bet bez viņa man būtu jāpaliek vismazāk dažas dienas apcietinātam," Feldhauzens, sirdī kustināts, sacīja un sniedza Šrekhuberam roku, "tādēļ saņemat manu sirsnīgāko pateicību."
"Tomēr daudz netrūka, ka mēs nebūtu iespējuši nekā, jo pēc pāra stundām nāca ziņa, ka Grabovskis jeb barons Edelberts vakar vedējiem izmucis un neesot notverts. Ja šī lieta būtu zināma jau no rīta, tad gan laikam jūsu neizlaistu, jo pieminētais bēglis ir, kā zināt, jums ļoti līdzīgs."
"Lai būtu tad kā būdams, bet tagad jūs esat mani pestījuši," Feldhauzens atteica, "un, ka tā lieta varēja būt drīz citāda, tas man neaizliedz jums pateikties par to, kas ir iespēts un padarīts. Bet tagad sakāt - kas jums bij par iemesliem šķirties no Slātavas pavisam un tik piepēži?"
"Visi tie paši briesmīgie darbi un notikumi ķērās man tā pie sirds, ka nevarēju vairs Slātavā palikt," Šrekhubers atbildēja. "Pārlabošanas darbu pie sudmalām biju beidzis, tādēļ arī lielskungs mani atlaida, kaut gan gads nav vēl apkārt. Negaisa laiki ir pār Slātavu un Čangalienu pārgājuši un neatnāks vairs. Varmācība un netaisnība kā allaž un visās vietās, tā arī tur ir saminusi nespēcību un nevainību apakš kājām. Tie ļaunumi un noziegumi, kas tur padarīti, nav vairs atdarāmi, un viņi paliek iededzināti pašu noziedznieku dvēselēs kā neizdzēšamas Kaina zīmes uz mūžību ar visām tām zemes robežām, kuras liecinās bērnu bērniem un augumu augumiem par mērīšanas darba tiesu un taisnību. Tām lietām nevar vairs līdzēt, tādēļ es arī negribu neviena klaji apvainot vai sūdzēt: lai tiesā ikkatru viņa paša apziņa un laiks, bet es gribu tik līdzēt tam, kam var līdzēt un kam palīdzības trūkst, - vienai nabaga dzīvībiņai, kura ir palikusi kā mazs kails putniņš bez glābšanas un palīdzības klajā laukā, pēc tam kad dievbijīgie cilvēki bij izpostījuši viņa ligzdiņu un nomaitājuši vecākus. Gan atrodas kāds apbrīnojams radījums, kurš šo apžēlojamo dzīvībiņu mīlē un grib glābt vai līdz izsamisēšanai, bet tomēr nespēj gandrīz vairāk nenieka kā tik ja apsegt pret negaisu ar savu miesu vai arī sūtīt tik savus mīlestības starus kā saule tārpiņam; bet pat šī saulīte var drīz norietēt, jo vakars nav viņai tāļu, - un ko tad? Vai tad atradīsies jel viens cilvēks, kurš to nabadzīti pieņems? Jūs sapratīsat gan, ka es runāju par Kaspara Gaitiņa un Lienas meitenīti, kura grib dzīvot pasaulē it kā biedināšanas zīme tiem, kas grūda viņas vecākus nabadzībā un nāvē. Par to dzīvībiņu man jāgādā un es gādāšu, ne tikvien tagad aiziedams, bet arī tāļumā būdams. Pirmāk es jums pieminēju par pieci simti rubļiem, kuri man nāk no tās naudas, ko jūs izmaksājuši par ruļļiem, tagad ir man pieci simti rubļi še kabatā." To sacīdams, Šrekhubers piedauzīja ar roku pie kabatas. "Grabovskis bij viņus, kā solījies, iemaksājis pie kāda zināma cilvēka, no kura es tos šodien saņēmu. Pirmā galā es aizrunāju to naudu no Grabovska gan priekš paša Gaitiņa - it kā atlīdzinājumu par netaisni atņemtu māju. Bet tagad, kur Gaitiņam pašam viņas vairs nevajaga, tā derēs ļoti labi viņa bērniņam. Es piesūtīšu viņai, kamēr stāv bērna gados, caur Slātavas mācītāju divreiz gadā šās naudas procentes, bet, kad būs pieaugusi, tad arī pašu kapitālu. Nu jūs, Feldhauzena kungs, skaidri dzirdējāt, kā es esmu strādājis un kā man bij jāstrādā: ar netaisnību pret netaisnību, bet taisnībai par labu. Jūs bijāt savos bezdievīgos darbos tā apdrošinājušies, ka jums nevarēja piekļūt nedz ar likumu, nedz ar tiesu, tādēļ esmu raudzījis stāties jūsu netaisnībai pretī uz tā paša ceļa, pa kuru jūs viņu vedāt kā kontrabandas preces, un atraut jūsu laupījumu tāpat, kā jūs to ieguvuši. Un, ja jūs nebūtu šaī darbā kavēti, tad Dievs zin cik tāļu nesniegtos krāpšana un citi tumsības darbi."