Šrekhubers še savu stāstīšanu beidza un cieta klusu. Feldhauzens bij ļoti domīgs un skatījās stīvām acīm zemē. Šrekhubers, to redzēdams un gribēdams viņa tumšās domas drusku izklīdināt, sacīja: "Kā izskatās, tad mums neatliek tagad vairāk nekas pāri kā tik izšķirties." Viņš lika nākt viesnīcas saimniekam, salīdzinājās un taisījās iet projām uz staciju, bet visa viņa taisīšanās bij tik vien uzvilkt mēteli, uzlikt pazīstamo platmali un paņemt zaraino nūju. Viņš nenesa nekad un nekā vairāk līdz, lai būtu allaž brīvs no rūpēm un nastām, tādēļ raudzīja iztikt ar tik maz, kā vien iespējams, un tik, cik viņam vajadzēja, to atrada visur priekšā.
Feldhauzens izstreipuļoja Šrekhuberam neatmanīgi uz ielas līdz, kur tas gribēja no viņa atvadīties, bet viņš nesajēdza pats no sevis ne kur iet un palikt, tādēļ staigāja vien, Šrekhuberu pavadīdams, pa ielu uz staciju tāļāk. Šrekhubera vaigs bij nopietns, bet skaidrs, drošs un mierīgs, kas liecināja, ka krūtīs viņš nes goda sirdi, pilnu labas apziņas un cilvēku mīlestības. Ja arī visi viņa darbi nebij īsti skaidri, tad tomēr nožēlot nevajadzēja neviena, jo tos viņš darīja, tik vien aizstāvēdams jeb atceldams apspiestu taisnību. Feldhauzena vaigs bij turpretī tumšs, smags, arī nemierīgs un pilns dziļu nozieguma baiļu.
Zvans aicināja ceļiniekus jau uz otru lāgu kāpt ratos iekšā, kad šie vīri, nerunādami ne vārda, nonāca uz dzelzceļa bruģa jeb perona. Viņi saskatījās vēl stīvi viens otram acīs, Feldhauzens saņēma kā bez dzīvības Šrekhubera roku, kuru tas sniedza, atvadīdamies un sacīdams: "Uz neredzēšanos!" - un iekāpa tūliņ pēc tam ratos. Zvans skanēja uz trešu lāgu, lokomotīve iesvilpās un sāka kustēties, vilkdama visu braucienu, locekli pēc locekļa sevīm līdz. Visi pavadītāji vai darītāji, kas bij palikuši uz bruģa, drīz izklīda, bet Feldhauzens vien palika stāvot turpat kā sasalis.
6.Daži gadi bij pagājuši pēc šiem notikumiem
Daži gadi bij pagājuši pēc šiem notikumiem un arī pēc visiem mērnieku laikiem, kurus slātavieši un čangalieši piemin it kā pasakainos sirotāju vai mēra laikus un pieminēs arī vēl turpmāk. Daži svinēja kādus gadus pat vēl to dienu, kurā Slātava un Čangaliena pestīta no mērniekiem it kā no ienaidniekiem.
Abas valstis gulēja vēl mērnieku laiku paģiras jeb jaunu vērtības dālderu un robežu dzemdēšanas nedēļas; abas nebij vēl no tā pārliecīgā noguruma atspirgušas, kas cēlies caur ilgu nomodā palikšanu taīs bezgalīgās dzīrēs, kuras daži sāka turēt jau par tām dzīrēm, kas apsolītas šejienes trūkumu un grūtumu cietējiem it kā bērnam par citu mazāku bērnu auklēšanu uz rītdienu tirgus, kura tomēr nedabū nekad redzēt. Dažs vecs, liels ādas naudas maks jeb rubļu kuņģis, kurš sajuta pieticīgā labpatikšanā sevi allaž šās smagās barības pilnu, mērnieku laikos iztukšots, vilkās vēl arvienu, grūti dvesdams un vaimanādams, kopā, - īsi sakot, mērnieku laiki bij gan jau pārgājuši, bet nevis jau aizmirsti un vairs nesajusti, kad uznāca jauns, liels traucēklis - māju iepirkšana. Šās bij negaidītas un, var teikt, puslīdz piepešas izbailes.
Prātnieka citreizējās domas un gaidīšana, ka māju izpārdošana nāks Feldhauzena rokās, nepiepildījās nebūt, jo Feldhauzens nebij pēc tam, kad nozuda, vairs Slātavā redzēts, tik vien esot bijis kādreiz naktī slepen pie lielkunga, kur saņēmis laikam maksu par padarītu darbu lielkungs licis viņa liekās mantas pārdot akcijonā un vajadzīgākās nosūtījis laikam līdz. Kā bij dzirdams, tad Feldhauzens baidījies nākt atpakaļ tādēļ, lai nekristu par Kaspara Gaitiņa nošaušanu izmeklēšanā. Mērīšanas darba vadīšanu paturēja līdz beigām pazīstamais jaunais palīga mērnieks, kurš saņēma šo uzdevumu pēc Raņķa. Tātad māju izpārdošanas darbs bij un palika pašam lielamkungam.