Ķencis, būdams atraitnis uz otru lāgu, bij ieņēmis vecākai meitai iegātni un atdevis tam saimnieka vārdu, gribēdams nākt pie vieglām dienām, bet izdevās pavisam otrādi. Meitas vīrs jeb iegātnis un jaunais saimnieks bij ciets cilvēks, kurš noņēma Ķencim ar reizi visas tiesības, visas brīvības un arī visas ienākšanas, pazemodams pašu no patvaļīga saimnieka līdz atmestam kalpa vecītim un vēl zemāk, jo kalpam nāk jel sava norunāta alga, bet Ķencim - nekas.
Vienīgais draugs un bēdu līdzcietējs bij Ķencim Pāvuls, ar kuru, kā Slātavas cietumā salīguši, nebij vairs nīdušies, bet gan savienojušies allaž jo ciešāk.
Kādreiz Ķencis, kad bij strādājis visu rudeni pa riju un piedarbu vienos putekļos, iedomājās noglabāt no pēdējās rijas kādu sieciņu miežu un nonest apkūlībām uz krogu, jo no saimnieka nebij dzeramas naudas ko gaidīt. Kaut gan Ķencis darīja visu ļoti manīgi un apdomīgi, iziedams no mājas tik vakara krēslā, tad tomēr viņa darbs un ceļš bij pamanīts un saprasts. Ķenča sirds to arī laikam paredzēja, jo, ap pusnakti pārnākdams, viņš tuvojās mājai ar bailību un nemierīgu sirdi, it kā jau patiesi noziedznieks. Pie durvīm piegājis, viņš atrada tās no iekšas cieti aiztaisītas. Sāka pieklauvēt un saukt, lai atdarot, bet no iekšas atskanēja atbilde: lai ejot un guļot vien turpat uz miežu kules. Ķencis pazina tūliņ meitas vīra un saimnieka skarbo balsi, kura šoreiz skanēja vēl īpaši bargi, tādēļ nemaz vairs nemēģināja un nedomāja tikt iekšā, bet smagi nopūtās un palika stāvot, nezinādams, ko iesākt. Bailes un bēdas izdzina Ķencim visu iereibumu no galvas. Siltā laikā viņš nebēdātu par tādu iekšā nelaišanu nenieka, nedz arī ietu pavisam pie durvīm dauzīties, jo tad pārgulētu kaut kādos salmos, bet tagad, kur jau uzkritis sniegs, laiks auksts un arī rija izdzisusi, viņš nezināja, kurp griezties un kur palikt. Uz krogu atpakaļ iet arī vairs nedrīkstēja īsti aiz bailēm, ka viņa slepenais darbs bij saimniekam zināms. Un kā gan lai rītu rādās viņam acīs? Vai viņš nelamās tūliņ par miežu zagli un nenodos tiesām, no kurām Ķencis varen baidījās? Pašā šaī bēdu brīdī viņam iesitās prātā jauks un īsts padoms - iet pie Pāvula, pie sava dārgā Pāvula, kuru bij atgriezis no grēkiem Slātavas cietumā it kā slepkavu pie krusta, kā pats mēdza teikt. Ķencis noslaucīja svārku stūrī birstošās prieka asaras un gāja pār pagalmu uz Pāvula māju.
Pāvuls saņēma Ķenci ar lielu prieku kā pazudušo dēlu, izdzina sievu no gultas, lai guļot, kur gribot, un ieguldīja Ķenci viņas vietā sevīm līdzās, salika rokas viens otram apakš galvām un, tā saskāvušies, gulēja kā salaulāti. Par meitas vīra cietsirdību dusmodamies, sāka abi runāt un spriest čukstošā balsī, ka Ķencim vajagot precēties trešo reizi, jo tādēļ vien meitas vīrs viņu tā niecinot, ka neesot pašam savas sievas, kur pieiet un paglābties, jo kas tad būtu bijis jābēdājas par durvju aiztaisīšanu? Viens pats esot palicis kā balodis, - kurš gan tādu aizstāvēšot?
"Pats Dievs saka savos vārdos: "Tas nav labi, kad cilvēks ir viens,"" pāvuls pieminēja.
"Jā, jā, Pāvul, brāl!" Ķencis atteica pusdikti. "Es darīšu palīgu, kas ap viņu būtu, un, ko Dievs savienojis, to nedrīkst neviens cilvēks šķirt, jo tie ir, kā sacīt jāsaka, viena miesa, tik uz divi gabali. Tu, Jāņa tēv, nezini, cik grūta dzīve ir atraitnim! Kā sacīt jāsaka, atrodi vien nakti kaut kurā brīdī gultai otru malu tukšu."
"Tev tik vajaga pašam cīnīties," Pāvuls paskubināja, "sameklēt brūti, nopirkt gredzenus, norunāt par kāzām un visu sagādāt; ja tad Dievs būs licis, tad saprecēsies un neaizliegs nekāds iegātnis. Bet, ja nebūs nolikts saprecēties, tad nesaprecēsies, lai iet palīgā vai visi iegātņi."
"Jā, Pāvul, brāl, cik gan es esmu redzējis pasaulē vieglu dienu, cik prieka, cik žēlastības?" Ķencis, grūti nopūzdamies, atbildēja. "Jau, kā sacīt jāsaka, no pašas bērna kājas esmu sācis nest šās pasaules krustu un bēdas. Mazu puiku - laikam nebij vēl pilnu divpadsmit gadu - mani nodeva pie otra. Tur pazuda, ganos ejot, jau tūliņ pirmā nedēļā jauns, skaists dūcītis; rudenī bij izrāvies rubenis no cilpām. Kādreiz iegāju otra saimnieka mežā pie liepiņām vīzēm lūku plēst - pats saimnieks uznāca, tikko sveiks izspruku, tur palika visi lūki, tur saimnieces nazis. Nazi bij gan pēc atdevis, bet lūku vairs nedabūju. Ziemu sāka lauzīt un dīdīt, kā sacīt jāsaka, tūliņ grāmatā. Pie tās pirmās rindiņas vien: "Tā svētā lūgšana," bij vecā Baba izknaibījusi jau kreisos sānos caurumu. Aizveda pie mācītāja atlasīt - iedeva tādu grāmatu, kurā nebiju mācījies, grūti vārdi, nevarēju izsaukt, ne salikt kopā, prasīja, lai skaitot septīto lūgšanu, - es, nevarēdams atķert, iesacīju tik tos vārdus: "Sātans sagūstīts." Tūliņ gribēja pērminderis pērt - toreiz gan izbēgu, bet pēc, kā sacīt jāsaka, dabūja rokā tāpat. Vēl tagad ir bail, gar mācītāja muižu ejot. Dievgaldā mācībā negribēja ņemt pretī. Tur aiznesa saimniece veselu groziņu olu no mana lona. Kad gāju ar pirmo sievu derēties, tad atdzina divreiz atpakaļ, - mācījos baušļus dien un nakti, mājā un uz ceļa vēl varēju izskaitīt, bet tur vien, kā sacīt jāsaka, ik reizes saspriedās kaklā bauslis kā Ādama kumoss. Ak, tāda kauna, ak, tādu bēdu: visi zin un runā, ka Ķencis, kā sacīt jāsaka, atdzīts atpakaļ. Brūte gribēja jau vai atsacīt. Cik nu neizies atkal laika un naudas, līdz sadabūsi jaunas? Taī rudenī vairs nekā - gaidi nu, kā sacīt jāsaka, otra rudens. Par saimnieku būdamam, neklājās labāk: krusa nosita divreiz kaņepes, paliku divi gadi bez pavalga; pilsētā iesita kādreiz kāds kungs pa kaklu, kad biju uzminis netīšu uz viņa spožiem zābakiem; pirmā sieva atstāja mazus bērnus - bij jāmeklē atkal otras, un tai bērna neviena! Cik tas viss neizvilka? Un kādu tad otru dabūju? Bail, Pāvul, brāl, iedomājot vien! Pats diezgan redzēji un dzirdēji ik dienas, kā klājās. Kādreiz, dienvidū no aršanas pārnācis, iegāju, maizes gabaliņu paņēmis, piena kambarī, - kalnā būdams, redzēju, ka sieva aizgāja zālēs. Nebiju vēl gandrīz pāra kumosu iekodis - dzirdēju jau ārā pret dibena sienu sievas balsi. Aiz bailēm iekrita nazis tūliņ ķērnē. Tikko paguvu nepamanīts durvis aizraut un iesprukt piedarbā un no turienes gubenī. Sieva, kā sacīt jāsaka, tūliņ bij pazinusi, ka kambarī kāds bijis, - aizlika aizkārtnes atslēgu priekšā un neturēja vaļā vairs nemaz.