Ķencis sāka gan stomīties un aizbildināties, ka glabājis beigām, lai tiekot Pāvulam lielāks prieks, bet, kad Pāvuls negribēja vis tam ticēt, tad sacīja taisnību, ka glabājis sev rītam paģirām un Pāvulam nerādījis tādēļ, ka viņam tad nebūšot rītu paģiru. Tad sniedza pudeli ar šiem vārdiem: "Dzer vien, Jāņa tēv, droši, varbūt Dievs dos, ka rītu paģiru nebūs nekatram. Grēcinieki, zināms, esam visi un, kā sacīt jāsaka, bez žēlastības iztikt nevaram."
"Ko gan bez žēlastības? Bez žēlastības nav neviens ticis debesīs, nedz arī tiks," Pāvuls, pudeli saņemdams, atbildēja.
Kaut gan Ķencis Pāvulu pamudināja, lai ņem un dzer droši, tad tomēr pudeles neatlaida vis pilnam viņa ziņā, jo, kad Pāvuls taisījās dzert, tad pielika savu roku arī, sacīdams: "Es, Jāņa tēv, palīdzēšu pieturēt, lai neizkrīt." Tomēr tas nebij vis pieturēšanas dēļ, bet tik tādēļ, lai Pāvuls neizdzertu daudz, jo, līdzko Pāvulam kaklā divi malki noklunkstēja, tad ņēma tūliņ nost - redzēt tumsā nekā nevarēja. Pāvuls to labi saprata un piedāvājās tāpat Ķencim jeb otrējo tēvam par pieturētāju, vilkdams tam pudeli no mutes nost, līdzko viņam otrs malks kaklā noklunkstēja, un, kad Ķencis vilka garus malkus, tad sacīja, ka no pudeles dzerdams, varot drīz aizrīties, lai velkot īsus malkus. Pēc tam nostādīja pudeli vidū starp abiem, turēdami to ar savu roku katrs, lai neapgāžoties.
"Jā gan, Jāņa tēv, mīļo pušelniek!" Ķencis uzsāka no jauna. "Grēkojuši ir visi svētie vīri: Poncijus Pilatus, Toms un zemes soģis, bet laikam gan neviens tik daudz kā es, nabaga grēcinieks. Tu atminēsi gan to pavasari, kur uznāca skuju plēsnis vecā mēnesī un kaķi gāja auros uz divi lāgi? Barības bij maz, siens sapelējis lopi vāji vien stāvēja visu ziemu. Sieva, kā sacīt jāsaka, krāja krādama kaut kādus petukus gan par lupatām, gan par teļādām un gaidīja lielpiektdienas, lai var likt nolūgt Dievu. Gan viņa gribēja iet pati uz baznīcu, bet es, - laikam, Pāvul, brāl, ļaunais gars bij manī jau ieskrējis kā Jūdasā, - es sāku sievu pierunāt, lai pati nemaz neiet tādā izmirkušā ceļā, tik lai iedod naudu man, gan es aiznesīšu un izstāstīšu. Tā runāju vien kā gaišības eņģelis, līdz pierunāju, un pēdīgi iedeva to lupatu naudu, lupatiņā sasējusi, piekodinādama, lai neraisot nemaz vaļā, bet nododot tādu pašu, kā viņa sasējusi… Iedzersim, Jāņa tēv, kā sacīt jāsaka, man sirds tāda vien smaga ir, kad par šādiem grēku darbiem jārunā." Pāvuls ņēma pudeli, kuru Ķencis pieturēja tāpat kā pirmāk, sacīdams: "Tā, Jāņa tēv, dzer, ka rītam arī atliek." Kad bij abi iedzēruši un nolikuši pudeli vidū, tad Ķencis stāstīja tāļāk: "Bet ko domā, Jāņa tēv? Dzirdējis jau tu būsi gan - slēpt es savu grēku neslēpju, lai Dievs, kā sacīt jāsaka, dara ko darīdams, - tā nauda man bij nodzērusies. Ak, Pāvul, brāl, es nevaru izteikt, kā man tad bij ap sirdi: tik svētā dienā nodzert tik svētu naudu! Turklāt vēl, kā sacīt jāsaka, bailes no sievas. Atnākdams apstājos jau pie mārka un gribēju vai, kā sacīt jāsaka, slīcināties, bet sametās bail no velniem, un iedomāju, ka še dabūs drīz un kritīšu rokā sievas nagos tāpat. Pie mālu bedrēm nometos gan vēl ceļos un lūdzu Dievu, kā sacīt jāsaka, no visas sirds, bet nekā! Kas padarīts, tas padarīts; kas pagalam, tas pagalam. Žēlastības nedabūju nedz savā sirdī, nedz pie sievas."
"Toreiz tev drīz pēc tam viena govs nobeidzās," Pāvuls pieminēja.
"Nu jā, tā bij tā īstā sodība par maniem grēkiem," Ķencis atteica un nopūtās. "Sieva bij dabūjusi zināt, kas par vainu, kādēļ govs beigusies: nauda nodzerta, Dievs nelūgts, ak, krusts un bēdas, ko es tur izcietu! Ak prāts, ak galva! Dzert un nodzert tik svētu naudu! Iedzersim, Pāvul, brāl! Man spiež sirdi kā spiedin, kad pieminu savus grēkus. Bet tā vien dzer, ka rītam arī vēl paliek."
Kaut gan Ķencis arvienu vēl rūpējās, lai paliktu rītam arī, tad tomēr pašam netika vis vairs divreiz ko rīt, kad jau bij pudele tukša. Pāvuls, to zinādams, vairs nepiedāvājās nemaz pie turēšanas, bet atlaida pudeli pilnīgi Ķenča vaļā, kurš gan sataisījās ņemt divus pilnus malkus un tad nolikt rītam, bet pievīlās un nolika iztukšoto pudeli kājgalā, piekodinādams Pāvulam, lai nesaspārdot.
Pēc pudeles iztukšošanas Pāvuls drīz iemiga un tik brīžiem Ķencim kaut ko atrūca, kad tas runāja, kā arvienu pēdējā galā, par mūžīgiem priekiem, par mūžīgu pilnību un labklāšanu. Ķencis nerunāja vis vairs čukstēdams, bet droši pilnā mutē un rauduļainā balsī, tā ka visi gulētāji uztrūkās no miega. "Tur, kā sacīt jāsaka, nebūs vairs raudāšanas un zobu trīcēšanas! Tur varēs laba paēst un padzert, arī talkā nebraukdams, tur nedrīkstēs, kā sacīt jāsaka, neviens iegātnis taisīt durvju cieti un precēties neaizliegs nekāds meitas vīrs. Tur nebūs vis jāiet uz krogu slepen, tur, kad būsi atnācis vakarā, kā sacīt jāsaka, iereibies no kāzu priekiem, nevajadzēs vis iet tūliņ otrā rītā rijas kult vai arī aukstā piedarbā linu malt, tur nebūs jākāpj un jādreb kā še brīžam visu pusdienu aukstā linu mārkā, tur nebūs bail no zebiekstiem, trakiem suņiem un ķēmiem, tur tev, Pāvul, nebūs jātrenc zirgs nakti gar kapsētu vienos stiepienos, lai vai riteņi izjūk gabalu gabalos, tur, kā sacīt…"