"Šās bēdas un rūpes tu, mīļā ceļiniece, vari nokratīt pavisam," mācītājs viņu apmierināja. "Par šo lietu es gribēju patlaban runāt un teikt, ka esmu apņēmies jau savā prātā darīt to, ko tu patlaban lūdzi. Tāpat varu paziņot arī to, ka tā pieminētā eņģeļa roka - kaut gan tā arī pieder tik vien grēcīgam cilvēkam - nav nebūt paīsinājusies, bet atdarījusies vēl pilnīgāk. Nesen tas pats cilvēks, kurš sūtīja līdz šim ik gadus Anniņai divdesmit pieci rubli, atsūtīja tagad man priekš viņas pieci simti rubļu, kurus nodošu uz augļiem, caur ko ienāks Anniņai par labu joprojām divdesmit pieci rubļi par gadu, un pats naudas krājums paliks neaizskarts uz priekšdienām. Tagad es zinu un varu pasacīt arī tev tā cilvēka vārdu, kas piesūtīja šo naudu: viņš ir citreizējais Slātavas melderis Šrekhubers, un tā nauda esot Anniņai atlīdzinājums par netaisni noņemtu tēva māju."
"Šrekhubers?!" Annuža brīnojās. "Bet ļaudis sauca to cilvēku par neticīgu."
"Jā gan," mācītājs atbildēja. "Bet arī neticīgiem cilvēkiem ir daudzkārt labi darbi un tuvāku mīlestība."
"Tiesa, tiesa, mācītāj, mēs sodām daudzkārt citus aplam ar saviem vārdiem, bet paši nedarām nekā. Paldies simtkārt tam mīļam devējam, un Dievs lai viņu svētī tikpat laicīgi, kā mūžīgi. Tagad nu mana sirds ir apmierināta un atvieglināta, kaut tik vien atskanētu tas dārgais vārds: "Ieej Tava Kunga priekā!" - kaut gan neapzinos viņa nopelnījusi." Še Annuža apklusa un arī viņas spēki bij izsīkuši pagalam, it kā kad tie būtu uztaupīti taisni tik priekš šās vajadzības, lai varētu izstāstīt, kas stāstāms.
Saimniece, kura bij jau ienākusi, sāka sataisīt vājnieci pieklājīgi uz Kristus svētu mielastu. Mācītājs izgāja ārā, lai varētu atspirdzināties skaidrā, jaukā vasaras gaisā. Saule bij vēl priekšpusdienas pusē un sildīja mīlīgi zemi. Mācītājs, uz spieķa atspiezdamies, staigāja gar kuplu rudzu lauku, pārdomādams savā prātā visu, ko pat laban dzirdējis, līdz nāca ziņa, ka vājniece esot sataisījusies baudīt svēto debesu dāvanu.
Annuža bij iespiedusies ar savu likteni mācītājam dziļi sirdī, un tas apņēmās viņu apraudzīt un iepriecināt ik dienas. Otrā dienā nogājis, atrada vājnieci gandrīz drusku spirgtāku, bet trešā - patlaban nogājušu mūžīgā mierā un guļam klusu savā nabadzīgā guļu vietā, pie kuras stāvēja saimniece un daži citi ciema ļaudis.
Mācītājs noturēja īsus, pieklājīgus Dieva vārdus, un visi palika vēl mierīgi, it kā negribēdami neviens traucēt šā savādā klusuma un šķirties no svētām domām, tik daža dziļa nopūta izlauzās no vienām un otrām krūtīm. Te piepeši dzirdēja klaudzinām pie durvīm, un atskanēja jauka un jautra bērna balss:
"Veco krustmāt, atmini; ko es tev nesu!"
Neviens nesaprata vēl, ko atbildēt, kad jau durvis atdarījās un ieskrēja Anniņa jautrā vaigā un turēdama kaut ko apakš lakatiņa. Viņa bij padarījusi veikļi savus dienvidu darbus, atprasījusies saimniecei, lai atļauj iet un apraudzīt veco krustmāti, kuru mīlēja vairāk par visu. Ienākusi un ieraudzījusi pirtiņā tik daudz cilvēku kā nekad un to vidū arī mācītāju, viņa iztrūkās, un jautrums bij piepeši izzudis no sejas. Viņa skatījās apkārt, it kā kaut ko meklēdama, līdz ieraudzīja veco krustmāti guļam mierīgi ar saliktām rokām un aizdarītām acīm. Anniņas rociņa, kuru turēja apakš lakatiņa, izslīdēja, un no tās izkrita maza krūzīte ar zemeņu ogām, kuras bij salasījusi ganos vecai krustmātei.
"Nomirusi! Nomirusi! Vai, vai!" viņa, rociņas lauzīdama, izsaucās. Tad nokrita pie vecās krustmātes ceļos, apkampa viņu, it kā gribēdama uzcelt, glaudīja tai pieri, vaigus un rokas, raudādama turklāt tik gaužām asarām, ka gandrīz neviens no klātesošiem nespēja atturēt savu asaru. Arī vecam mācītājam noritēja dažas pār mīļiem grumbu vaigiem. Viņš saņēma Anniņu pie rociņas un runāja: "Apmierinājies, bērniņ! Lai dus vecā krustmāte! Viņa ir dzīvojusi diezgan nomodā. Par tevi gribam gādāt mēs, citi cilvēki, kā spēdami, bet jo vairāk tas, par kuru vecā krustmāte būs tev jau diezgan stāstījusi, tas." Še mācītājs rādīja ar otru roku uz augšu.
Kas zvaigznes gaisos stāda,
Kas saulei ceļu spriež,
Lai tas par tevi gādā,
Kad bēdas tevi spiež.
[1] atstāts «pagasta» vietā «valsts», tādēļ ka mērnieku laikos tā lietoja.