«Ko nu jūs' par mūsu atzveltņiem smejaties?» Svērtelis sacīja. «Brauktu varbūt jūs paši šobaltdien tāpat kā ar redelēm — tarkšķētu vien, ja nebūtu reiz, no pilsētas braucot, kādam jūsu lielmanim — lūk, tam pašam Baumam — pie kāda malkas vezuma atzveltnis nolūzis. Līdzko tas sāka bez atzveltņa braukāt, tā jūs arī visi līdz. Labāk nobrauci ratus, kā viņi taisīti, nekā tā āksties.»
Kaut gan šis pierādījums slātaviešiem ļoti nepatika, tomēr, viņa gāzt nevarot, Švauksts ķērās pie citas lietas un sacīja lepņi, uz
savu ķēdi rādīdams: «Vai šādas ķēdes arī nebij slātaviešiem pa- priekšu?»
«Nav jau, krustdēls, tev arī viņa pirmām,» Svērtelis runāja pamazām tālāk, «tāpat esi tu arī no citiem noskatījies. Jau, kad es vēl gāju amatos, kad braucām pie liela kunga uz galvaspilsētu, tad jau bij jūsu valdniekam šādas ķēdes. Vēlreiz bij vienam pilsētā zagļi ar visu pulksteni līdz pusei nogriezuši.»
«Ko te pļāpājat! Strebiet zupu! Vēl ir puskatla!» Ķencis sacīja, no katla, kurš kroga vidū bij nolikts, ar kausu zupu smeldams un nesdams uz galdu, tā ka caur pārplīsušo kausu notecēja ik reizes kā celiņš uz kula no katla līdz galdam un dažam arī pār muguru.
«Bet kur jūs tik daudz to jēru liekat kaudami, vai paši vien apēdat?» krodzinieks jautāja, caur stoikas logu skatīdamies, kur viņš bij šo brīdi mierīgi klausījies.
«Nekā, puis, nevaram vis paši tik daudz veikt,» Ķencis atbildēja. «Pasālam, pažāvējam un uz pilsētu projām visu, arī taukus un ādas.»
«Bet kā jūs varat tik daudz sapirkt vienā tirgū?» krodzinieks jautāja. «Te jau ir šodien kādas divdesmit ganības padzītas garām.»
«Vai tu domā, ka tas bez dūšas?» Ķencis atkal atteica. «Šodien pat mēs sanācām ar kādu miesnieku reizē pie viena jēra. Kamēr šis vēl kaulējās un meklēja šķērīšu, tikām es ar zobiem jēram ausi zemē un jērs man.»
«Bet kā jūs tādus barus uzturat, tik garus ceļus dzīdami?» tā atkal krodzinieks.
«Kas par viņu uzturēšanu bēdā? — Kaujams lops — tik triec for- veic pa ceļu,» Švauksts teica. «Vēl brīžam, kad sagadās vienā pusē divi tirgi viens pēc otra, tad tos, ko pirmā tirgū sapērk, sadzen kaut kur kādā tukšā stallī vai pirtī un tad ar otra tirgus jēriem dzen reizē uz māju. — Mums viņreiz stāvēja tā trīs dienas, bet tad gan bij sākuši ēst cits citam vilnu nost. Saimnieks ielaidis savu zirgu iekšā, un tam bij noplēsuši visu asti.» Pie šiem pēdējiem vārdiem Viņš pasmējās ar īpašu lepnību, lūpas uz kreiso pusi saraudams, it kā gribēdams dot ar to šim notikumam jaukumu.
«Nu jā, tas nav nekāds brīnums, kad, ar lopiem dzīvodami, iz cilvēcības izejat,» krodzinieks, stoikas logu aizsizdams, sacīja.
Prātnieks ar Švaukstu sarunājās iet stadulā zirgiem auzu dot; Oļiņš taisījās līdz, bet šie apsolījās viņa ķēvei arī iedot, tāpēc palika negājis.
Pa tām starpām bij laiks pārgrozījies; lietus nāca ar stipru vēju, un nakts bij itin tumša. Staduls bij aitiešu pilns, jo daudz šinī krogā <'nonic slātavieši bij salaiduši tos vienā barā un dzina kopā uz mājām. Dzīšanas rinda nāca tagad Prātniekam ar Švaukstu, un tādā laikā, zināms, viņiem nebij vis liels prieks uz to, jo verstu divdesmit vai vairāk |m l umšu nakti un lietu ar aitiešu baru dauzīties nav nieka gabals, tāpēc viņi sāka gudrot, kā varētu citus pastumt apakš sava jūga. Čangalieši savu aitiešu nebij barā laiduši, jo šoreiz tiem bij ikkatram tik vien, cik var aizvest ratos, tāpēc tie gulēja visi vezumos sasietām kājām, acis pārgriezuši un grūti elsdami. Lielākajai daļai bij galvas izliktas ratu malām pāri, tā ka, kad nespēja vairs noturēt, bija jālaiž ap ratiem trīties.
Šos vezumus aplūkojot, nāca Prātnieks ar Švaukstu uz tām domām, vai nevarētu dabūt arī čangaliešu jērus pulkā un caur to viņus pašus iegriezt pie dzīšanas. Padoms bij drīz atrasts; viņi nosprieda no dažiem vezumiem kādus aitiešus atraisīt un ielaist barā, lai caur to tiek čangalieši piespiesti salaist visus kopā, — un tā arī izdarīja. Svērteļa vezumā bij viens apakš citiem nobeidzies; to paņēma un pieslēja joku dēļ Ķenča zirgam līdzās pie redelēm tā, it kā viņš ēstu sienu. Pēc tam gāja pie saviem zirgiem un bēra viņiem auzas silēs.
«Iedod nu tu tai sievastēva ķēvei arī,» Prātnieks sacīja, uz Oļiņa ķēvi zīmēdams.
«Ko nu man tu to tēvu soli, kad pēc meitas akurāt sniedzies pats! Nedomā vis manis mānīt, gan es visu zinu,» Švauksts atcirta cieti, auzu maisu aizsiedams.
«Es nesaprotu, kas tu par cilvēku esi? Kur es tevi esmu pievīlis, ka tu man tādu neuzticību rādi? Tu tik klausies, ko pasaule melš, bet man netici,» Prātnieks sacīja, izrādīdams caur balsi, ka viņam tā lieta ir vienaldzīga.
«Ei tu, blēdi! Tu tik māni citus iz ezera laukā un pats aiz muguras zvejo,» Švauksts atteica, auzu maisu sirdīgi ratos sviezdams un nemaz uz Prātnieku neskatīdamies. «Vai tu nesolīji viņdien Lienai gredzena? Un priekš kā tu pirki tos puķētos papīrus? Vai ne priekš vēstulēm? — Domā, ka laikam es nezinu?»
«Vēl jau varbūt saltākas valodas esi dzirdējis nekā šās,» Prātnieks, acis nodūris, sacīja. «Stāsti vien nu vēl vairāk.»
«Zināms, ka varu akurāt vēl vairāk stāstīt! Kam tu citām pirtniecēm neved kāpostu maisu kā Annužai!» Švauksts uzstājās ar pilnu apziņu.
«Nu jā, dari ko darīdams, viss tik Lienas dēļ!» Prātnieks atbildēja, mēģinādams savilkt lūpas uz nievājošiem smaidiem. «Tos kāpostus jau bij Annužai mana māte pavasarā nosolījusi par pakulu vērpšanu. To vien jau tu varēji apdomāt, ka Annuža nav par Lienu sen vairs nekāda zinātāja un ka Liena ir tagad, ar vārdu sakot, Oļiņu vienīgā meita. Tici nu tu vai netici, bet tikmēr tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamēr viņš ienāks pa logu. No manis tev nav ko bīties, bet bīsties no cita.»