«Nu, nu, es zināšu gan,» viņa atbildēja, skatīdamās vairāk citur nekā tur, kur nolika maizi.
Nu vecenīte noņēma segu un nolika to turpat uz maizes nastiņas, pabāza spieķīti zem plaukta, noraisīja Anniņai lakatu no galvas, saglauda matiņus, sacīdama: «Nu, iesim, meitiņ, iekšā pie skolotāja izrunāties.» Tad ņēma viņu mīlīgi pie rokas un vadīja cauri skolas istabai, kura bij maziņai diezgan brīnumīga. Pie skolotāja istabas durvīm iečukstēja vēl vecenīte viņai ausī: «Nāc vien, meitiņ, droši, nebaidies nemaz, jo skolotājam bērni mīļi.» Tad vēra lēnām durvis vaļā un tipināja, mazo iepriekš bīdīdama iekšā, kur apstājās netālu no durvīm. Skolotājs — pusmūža vīrs pilnīgā augumā — iznāca no dibena istabas, kur bij ar kādu viesi sarunājies, un gāja viņām pretī. Vecenītes labdienu saņēmis un Anniņu apglaudījis, kura viņam, kā likās, noskūpstīja pretī patikšanai roku, viņš sacīja: «Vai jūs arī, māmulīt, atvedāt man vienu meitu?» Tad, iekām vēl vecenīte spēja atbildēt, viņš nosēdināja to uz krēsla.
«Jā, te jau nākam vai no paša rīta pūzdupūzdamās,» viņa it kā nogurusi atbildēja. «Mums nu gan tā Miķeļa skola ir daudz tuvāk, bet tur — ne nu, dēliņ, aprunāšanas, ne šā, ne tā dēļ — es gan daudz nezinu, bet ļautiņi runā, ka tur tai Pietūka Krustiņā, vai kā viņu saukā, nekāda lāga neesot; jūs nu, krustdēl, pārzināt viņu labāk. Tur jau stāsta, ka pats pa godībām vien vairāk dzīvojot. Nu tagad kā iesācis iet uz bērēm par izdziedātāju, tad nenākot atpakaļ dažu reizi pa dienas divas, un bērni pa māju ne šā, ne tā. Agrāk viņš bij tāds vien mudīgs un cietnējs puisēns, bet dievs to zin, vai no tiem pašiem mērnieku laikiem kā lēkme lēcās? No tiem tūliņ šāds pārgriezās. Jūs, krustdēl, tad vēl še nebijāt un to laiku neredzējāt, bet tur nogāja neceļā dažs labs, par kuru nevarēja ne iedomāties. Šis ar Prātnieku vai Prāta Andžu un nezin kādi vēl tie citi, viens Bisars un vai Švauksts, kā viņu tur saukā, lūk, tas, kurš tanīs pašos laikos izputēja no dzīves, bij no paša pirmā gala ar viņiem sadevušies kopā, un tā visu laiku kā sajūgti, kamēr — redz še nu! Šis līdzstaigādams nedabūja gan vairāk nekā kā tik, jāsaka, tai reizei mutē, bet tie citi paturējuši gandrīz lielāko daļu paši, un ir tad vairs nebijis viņā galā telpas. Dažs vēl divi gadus pēc tam nevarējis veikt mērnieku laiku miltu un dažādu saldenumu, lai gan tās pudeles izsusēja drīzāk. Vēl nebij nekas, kamēr mērija Slātavu, jo tad lielākā daļa iztika paši vien, bez šiem vidutājiem, iespiezdami tāpat klusām kaut ko saujā; bet, kad nāca čangaliešos, — ak tu žēlīgo tētiņ! — šos vadīja kā pūstelniekus: viena rinda uz priekšu, otra atpakaļ — kā baznīcēni, ne ceļa nevarēja pagriezt. Tirgos pat — es, dēliņ, savām acīm daudz neredzēju, tik dzirdēju — nezinājuši šos kā bišutēviņus, kurā krātiņā vest un ko dot; visi vēl pie tā goda nemaz netikuši, nedz pie dzirdīšanas, nedz pie pīpi- nāšanas. Pie tā paša Prātnieka stāvējuši kā tirgus, pilns pagalms, cits no cita slapstīdamies; bet ko tur izslapstīsies? beigās dabū tāpat visa pasaulīte zināt. Un nu tikpat Pietūka Krustiņam, kā arī citiem — ieraduši vienādi kā pa kāzām dzīvot — gandrīz — dzird — esot visiem vējš durvīs. Dažam nebij pat pie dzimtpirkšanas ko iemaksāt. Dievs nav vis mazais bērns.»
«Nu jā, lai nu būtu tas,» skolotājs teica vidū, jo viņš klausījās gan vairāk ar pacietību nekā ar labpatikšanu, «ko es varu daudz par citu skolu zināt? Manis labad jūs varat to bērnu šurp sūtīt, ja tik pašiem vien nav par grūtu. Bet vai pie mācītāja arī esat bijuši?»
«Jā, ak, pavisam biju piemirsusi — viņš iedeva zīmīti priekš jums,» vecenīte drusku kā iztrūkusies atbildēja un izraisīja no kabatas lakatiņa stūra papīriņu, kuru pasniedza skolotājam.
Skolotājs ņēma zīmīti un lasīja: «Anna Gaitiņš, dzim. 9 … 18 … utt.»
Pa to starpu bij pienācis arī viesis no dibena istabas, un, to ieraugot, vecenīte it kā sarāvās, no kā varēja redzēt, ka viņa nebij domājusi esam tur vēl kādu citu kā vien skolotāju. Kad skolotājs bij nogājis ar zīmīti pie saviem papīriem, tad ienācējs, uz vecenīti pagriezies, jautāja: «Ak tad šī ir tā Lienas meita? Raug, cik drīz izaug.»
«Jā, tā ir tā bārenīte,» vecīte nopūzdamās atbildēja, «bez tēva, bez mātes, bez rada raksta.»
«Nu, jūs esat viena veca, otra maza, bet kas ir jūsu pelnītājs?»
«Vai nu, dēls, kas cits kā tas pats, kas pelna priekš putniņiem gaisā, priekš tārpiņiem zemē un priekš zivtiņām ūdenī. Nāk gan arī palīdzība no cilvēku puses, bet tā jāsauc ari par dieva vai eņģeļu palīdzību, jo nezinām sacīt ar vārdu, kas viņu sūta, tik mācītājs iedod ik gadus naudā. — Jā, kad pārdomā, tad ir man pašai arī brīnums, kā esam iztikušas bez tīruma, bez klēts, un tomēr bada gan vēl — gods žēlīgam dievam — cietušas neesam, kaut gan dažu reiz nebij ne maizes kumosiņa pie rokas, — bet nepelnītas maizītes arī nemeklējam,» vecā runāja ar tādu balsi, no kuras skanēja sirdi kustinoša ticība, dievbijība, goda sirds un pateicība.
«Vajadzēja lūgt palīdzības no valsts[1],» svešais, kā valodas meklēdams, sacīja.
«Ak dievs, dēliņ, kas jau tāpat nav jādzird tā bērna dēļ, kā gan iesi tur vēl klausīties?» vecenīte sāpīgi atbildēja, tad, pagriezusies uz skolotāju, kurš atkal bij pienācis, teica kā lūgdama: «Vai varētu, krust- dēliņ, mani tūliņ atlaist? Man ir tāļu māja un kājas vecas — bail, ka neuznāk vakars un nepalieku uz ceļa. Beigu gan es sagaidīt nevarēšu. Kaut jūs varētu likt Anniņai atlasīt un atskaitīt tūliņ, lai es arī dzirdu un redzu, kā paliek, tad būs man mierīgāks prāts.»