5.Irbēnu ienācējiem, Gaitiņiem,
Irbēnu ienācējiem, Gaitiņiem, bij jau notecējušas vairāk nekā divas gadu desmitas, šai vietā dzīvojot, un pa to laiku arī piedzīvotas un pārlaistas dažādas dienas. Spēka jeb pusmūža cilvēki bij stipri novecojuši un toreizējie bērni pieauguši par spēka cilvēkiem. Pie lielākas rocības Gaitiņi nebija nākuši, bet sūri grūti tik dienišķu pārtiku nopelnījuši; tomēr priecīgi viņi bij pat pie mazākā mazuma, un tik maz viņiem nevarēja būt nekad uzaudzis, ka Ilzei nepietiktu, ko dievam no sirds dibena pateikt un viņu slavēt. Kad citi gauzdamies un zūdīdamies dažā grūtā gadā jautāja, cik viņai ticis rudzu vai kartupeļu, tad viņa izsaucās arvien svarīgā balsī un rokas salikusi: «Visa diezgan, visa diezgan! Ak tu slavētais dievs, tavu svētību! Kas izteiks viņa žēlastību?» Bet, kad kāds gaudās, ka maz esot un nezinot, kā varēšot iztikt, tad viņa par to gandrīz sadusmojās un runāja, norādama: «Vai tas ir par cilvēku saucams, kas tā neatzīst? Ar tūkstoš mēlēm nav izdziedama viņa slava par tiem labumiem, ko viņš ikkatrā acumirklī mums dāvina.» Gandrīz var sacīt, ka pašos grūtākos brīžos, kādu viņas mūžā vis netrūka, viņa jo ciešāki stāvēja uz tā pamata, «kas nekustēsies, kaut zem' un debess bojā ies». Jo smagāk viņu kāds dzīves krusts spieda, jo augstākā godā un slavā viņas uzticīgā sirds cēla savu dievu. Vistuvākā dvēsele uz pasaules viņai bija Annuža, kuras negribēja laist nekad un nepavisam no sevis projām, bet kura tomēr pēdējos gados uzturējās lielāko daļu citur par iebūvieti, baidīdamās būt Gaitiņiem par nastu, kaut gan Ilze mēģināja viņu visādi pārliecināt un nelaist projām; tomēr atkal neviena nedēļa nepagāja, kad viņa kādu dienu neatnāktu pie Ilzes un savas audžu meitas Lienas,. kuru jau mazu bija nodevusi pie Oļiņiem par audzēkni.
Ilze
Jo smagāk viņu kāds dzīves krusts spieda, jo augstākā godā un slavā viņas uzticīgā sirds cēla savu Dievu.
Tenis bij ari jau itin sirms, ar pavāju acu gaišumu, un tāpēc mita lielāko daļu uz mūrīša, šo to pūlēdams. Jau spēka gados viņš strādāja gandrīz vairāk ar muti nekā ar rokām; tādēļ tagad nebij no viņa vairs nekas gaidāms. Kad vēl dzīvoja dzimtenē kopā ar veco brāli tad brīžam par zīmi pašā labākā siena laikā pakāra izkapti šķūņa paspārnē, aizgāja uz māju un gulēja veselām dienām dzestrā piedarbā vai arī sēdēja uz sliekšņa, cepuri pār ausīm uzmaucis, nemaz neteikdams, kas kait, bet ēdin gan ēda. Kādreiz tādā brīdī aicināja viņu vecais brālis, lai nākot palīgā pie ķieģeļu sišanas, ar ko pārmūrēt rijas krāsnij spraušļus. Tad viņš atteica savā zināmā cēlā valodā: «Vai es podnieks?» Ziemās viņš mīlēja šurp turp dievs zin kādēļ izstaigāt un vakaros vīt virves, grožus vai kādas auklas; bet tas bij zināms, ka gandrīz neviena novijuma nenolika pie malas, kamēr nebij ar to sapēris bērnu bara, ja vien tam gadījās taisīt ap to bailīgo brīdi kādu troksni, jo, kad novīto grožu vai auklu gribēja labi pie skala apsvilināt, ko viņš allaž darīja, tad vijums bij jāsaloka rokā it kā uz labu sišanu, un bez sišanas viņu nost likt bij žēl, tādēļ likās bērniem vidū, sadeva reizes piecas, vai acis vai galva, un tad nolika novijumu, ne vārda nesacīdams. Ja tad Ilze vai cits kāds ieminējās, ka tīri kā traks, kā nepilnīgs bērnus veltīgi sitot, tad viņš atbildēja, lai nebīstoties vis, jo atpelnīšot jau gan rītdien, un kas tad ik reizes pēc žagariem lai skrienot? Bet, ja gadījās, ka bērni jau gulēja vai skaitīja pātarus, tad ņēma suni rokā, ja vien to varēja istabā atrast, jo par to nebija ko bīties, ka viņš pēršanas iemesla neatradīs. No savas agrākās dabas, izrunas un cēlošanās viņš nebij arī tagad nekā atmetis; pīpes galviņa stāvēja tāpat šķībi pie pagara kāta ar slaidu, līku galu, astru viduci un izrobotām ripiņām; ap kaklu bij tāds pats liels lakats aptīts, galvā pagara ziemas cepure ar plakanu dibenu, nagu un atliektām austiņām; kājās allaž ar atlocītiem stilbiem zābaki, kurus smērēja gandrīz ik pārdienas ar degutu, tā ka tā nespēja nemaz saiet iekšā, bet spīdēja kā vikse pa virsu, un likās, ka viņam tas spīdums patika, kādēļ vien arī tik daudz smērēja. Lasīdams Tenis valkāja brilli un turēja grāmatu no sevis ļoti atstatu, kā to bij redzējis pie dažiem kungiem. Vai viņš arī patiesi lasīja vai tik grāmatā skatījās, tas nav zināms. Dažu brīdi, kad bij tā labi ilgi skatījies, sāka piepeši dziedāt.