Tenis
«… kā smejies, uz otra nelaimi izstiepies, uz savu saraujies …»
Ilze līdz šim kopa vēl arvienu savu saimnieces soli pie mājas, kaut gan pati arvienu vārguļoja. Nekad viņa nevarēja norimt un mierā būt, ja tik vien maz spēja kustēt, bet tagad, ziemai sākoties, nelaida vājums viņas pavisam no gultas ārā, tā ka Annužai vajadzēja palikt pastāvīgi viņas vietā. Tomēr viņa nemitējās jel ar padomiem un paskubināšanu līdzdarboties. Brīžam viņa pārmeta arī Tenim, ka tas, vesels cilvēks būdams, tik zinot kā mūriņu sargāt un ar pīpi knibināties, lai Kaspars vai nobeidzoties, ar vienu pašu puisi vien visus darbus darīdams; būtu gājis jel un pakūlis drēbju linus, ko vērpt; bet viņš zināja arvien lepņi un kaitinoši atbildēt, vai nu tā: «Ko tu, siev, zini no vīra darbiem! Paliec tu uz maniem pleciem un ēd vecuma maizi!» — vai arī citādi.
Kādā rītā bij Tenim atbraukts pakaļ no kaimiņu ciema, lai ejot kādai sievai asiņu izlaist, kura nobijusies laikam no traka suņa.
Še jāpiemin, ka Tenis bij jaunībā līdz ar sešiem citiem no viņa valsts izmācīts apriņķa pilsētā pie apriņķa ārsta par asiņu laidēju, jo asiņu laišanas vajadzēja tolaik visiem: vājiem par veselību un veseliem par izsargāšanos no vājības, jo pēršana līdz ar kalpošanas laiku beigšanos bij drusku rāvusies un tātad, ja negribēja likt ļaudīm asiņu pilnībā dzīvot ilgu un veselīgu mūžu, vajadzēja gādāt, lai var viņas dabūt no dzīslām ārā. Šo vajadzību bij ieraudzījuši ne tikvien paši ļaužu vecajie, bet arī ārsti; tādēļ tad asiņu laišanas darbu strādāja ar visu dūšu. Tenis vien varbūt iztecināja vairāk asiņu, nekā tagad izdedzina dažā draudzē petroleju, jo tas tā bij apskaitīts, ka lai valstī asiņu tecēšana caurcaurīm nekad nemitētos. īsti pār- jeb pussvētku dienās bij šim darbam labas sekmes. Tad Tenis jau no paša rīta uzvilka zābakus ar atlocītiem stāviem jeb stulmiem un gaidīja savu veselo vājnieku, kuri ticēja, ka ikkatrs grūtums un pat vecuma nespēks nākot no tā, ka ļaujot pieaugt daudz asiņu, kas pēdīgi varot cilvēku pavisam nomākt. Tādēļ tad nāca arī šie viesi un jo vairāk veci, kalsnēji cilvēki. Tie cerēja panākt jaunības spēku un spirgtumu caur asiņu nolaišanu. Tenis aplūkoja vien, kur katram lielākas dzīslas, vai rokās, vai lielos, vai pierē, tad to, kuru atrada par labāku, cirta pušu un tecināja kausu pilnu. Kad asiņu devējs taisījās ģībt, tad iedeva viņam sāls graudiņu mutē. Kad Tenim brīžam dažs jautāja, no kurienes dzīslas nākot un kurp aizejot, tad viņš atbildēja īsi, ka visām dzīslām esot gali galvvidū. Ari slātaviešos viņš bij nācis ar šo amatu slavā un strādāja to ar īpašu lepnumu. Pēdējos gados asiņu laišanas vajadzība sāka iet tomēr ļoti mazumā, it kā kad asinis nebūtu nemaz vairs augušas, un Tenis dabūja cilāt šos brīnišķos dzīvības un veselības atjaunošanas rīkus arvien retāk, bet par to tad strādāja ar jo pilnīgāk un tecināja asinis bez žēlošanas veseliem kausiem, ja vien varēja vēl dabūt kāda, kas to ļauj. Pieminētā rītā viņš taisījās uz braukšanu lieliski un svarīgi, it kā kad būtu jāsteidzas noņemt ievainotu kāju vai pašam ģenerālim. Tenis gan varēja būt lepns jau tādēļ, ka atradās tomēr vajadzības, kur viņa mākslas vajag, bet jo vairāk tādēļ, ka cilvēks bij sūtīts taisni pēc viņa paša un vēl braukšu!
Kad Tenis aizbrauca, tad Ilze palika istabā viena pati. Viņai bij šonakt bijis stiprs miegs, tādēļ jutās spirgtāka, tā ka varēja piecelties gultā pussēdu pret pagalvi, paņemt no loga dziesmu grāmatu un lasīt. Viņas vaigs bij smags un nopietns, bet līdz ar to kluss un paļāvīgs. Kādu brīdi lasījušai, grāmata noslīdēja uz leju un domas pārņēma prātu.
Patlaban ienāca jauns cilvēks pilnīgā augumā, ar melnu, gandrīz mežīgu bārdu un matiem. Viņa sejs bij skaisti bāls, kluss un auksts kā balta mūra siena. Visa šā cilvēka izskats prasīja gandrīz bijāšanas un cienīšanas. Ienākdams viņš vājnieci laipni sveicināja: «Labrīt, māt! Vai esi jau spirgtāka?»
Ilzes vaigs jauki apskaidrojās priekā un laimībā. «Labrīt, labrīt, dēliņ! — Šorīt man, tevis gaidot, ir pavisam viegli. Vai nu visas mantas atvedāt?»
«Laikam visas būs gan,» Kaspars, lielās drēbes novilkdams atteica.
Ilze cieta brītiņu klusu. «Vai pats īstais mērnieks ari atnāca jau tūliņ līdz?»
«Tūliņ vis vēl ne, bet laikam drīz gan nāks,» Kaspars atbildēja pēc kāda acumirkļa, it kā no citām domām uztrūkdamies.
Ilze smagi nopūtās un sacīja: «Jūs gan vedat visa valsts, bet nezin kādu labumu kurš sevīm atvedīsiet!»
Viņiem vēl tā runājot, ienāca Annuža, kurai arī vecums nebij gājis garām, nesdama Kasparam brokastis. Kad viņš bij paēdis, Annuža galdu nokopusi un aizgājusi atkal saimniecības darīšanās, tad Ilze, kura visu to laiku sēdēja klusās domās, sacīja lēnā balsī: «Nāc šurp, dēls, tuvāk, parunāsimies.» Kaspars, pēc sava ieraduma it kā tālumā skatīdamies, brītiņu padomāja, tad ņēma krēsliņu un nosēdās pie mātes gultas.
Kaspars pie slimās mātes gultas
«Es, dēls nomanu, ka mans gājums šai pasaulē laikam drīz drīz nobeigsies…»
Ilze iesāka runāt lēnām un domīgi: «Es, dēls, nomanu, ka mans gājums šai pasaulē laikam drīz drīz nobeigsies un varbūt ar šo pašu vājību, tādēļ es izmeklēju ik dienas no jauna savu sirdi, vai tur neatrodas vēl kāds grēku melnums, kas līdz šim būtu palicis dievam paslēpts un kurš mani no viņa šķirtu; izmeklēju, vai neatrodas uz sirds kāds noziegumu smagums, kura dēļ man ar kaunu būtu jāapstājas pie paradīzes vārtiem, un vai netur mana sirds pie pasaules vēl kādas saites, kuras aizkavētu manu pārcelšanos no šās iznīcības uz mūžīgu godību? Tu zini, ka tu esi mans dārgums, kuru es glabāju ar bijāšanos, lai varētu savā laikā tam, kas man viņu dāvinājis, atdot tik skaistu un no šīs pasaules nesagānītu, kādu es to dabūjusi. Tagad, kur es topu aicināta projām un tū esi jāatstāj, tā sakot, svešām rokām, līdz atkal satiksimies lielā rītā, tagad ir mana sirds jo baiļu pilna par to, vai tu arī pats domā, ka drīkstēsi rādīt savu vaigu tam, kura acis ir kā uguns liesmas? Nedomā, dēls, ka es neatzīstu, cik tu man esi labs un paklausīgs, pret citiem taisnīgs, un ka neviens tevis nevar saukt par platā ceļa gājēju; bet to gan esmu ar šaušalām dzirdējusi runājam, ka šaurā ceļa staigātājs un krusta nesējs tu neesot, jo tu dievam neticot. Vai, vai, dēls! Tu nezini, ar kādām izbailēm es to valodu dzirdēju. Ja nu tas būtu tiesa, ar kādu taisnību, ar kādu rotu tad tu domā dieva priekšā stāvēt, ja ne ar Kristus asinīm? — Šās domas mani ir mocījušas dienu un nakti, un šaubīšanās top arvienu neatraidāmāka. No taviem darbiem un ceļiem es nevaru tevis par bezdievīgu dēvēt, bet to gan atzīstu, ka savādāks esi nekā citi cilvēki: uz dieva namu tu aizej reti un uz saiešanu gandrīz nemaz; ne tu ar kādu runā, ne biedrojies, bet esi allaž kluss un domīgs, tā ka nemaz nevar zināt, kas tev prātā un vai ar labām domām vien draudzējies? Es neiedrošinājos un negribēju līdz šim par to nekā runāt, jo gribēju pati ciešāk noraudzīt, vai tas var būt tiesa vai ne; nerunātu arī tagad, ja vien nenomanītu esam jau pusnakti tuvu, kādēļ vairs nedrīkstu snaust, bet ir jāpaliek nomodā. Zinu, dēls, ka tu negribēsi, lai es ar šaubīgu un nedrošu sirdi stājos dieva priekšā, tādēļ saki man taisnību par to, ko tevīm jautāju, lai varu apmierināties un viegli sataisīties uz savu mūžības ceļu, jo šī nezināšana un šīs bailes ir tas niknākais baideklis, kas vēl manu sirdi vajā, un tas smagākais akmens, kurš uz viņas guļ.»