Skolotājs ņēma grāmatu un deva Anniņai kādu gabaliņu lasīt, kas izdevās diezgan veikli; tad lika skaitīt kādu bausli, ko arī viņa ar savu skaidro balsīti, rociņas salikusi, kā šķetināt nošķetināja. Skolotājs apglaudīja viņu un prasīja, vai dziedāt arī mākot, uz ko Anniņa tūliņ iesāka «No debesīm būs man atnest» utt., un viņas balss noskanēja kā sudraba zvaniņš.
«Nu, bērņiņ, tava vecā krustmāte ir tevi mācījusi labi un jauki, to tu neaizmirsti nekad un cīties skolā arī mācīties — tas būs viņai par prieku un tev pašai par svētību,» skolotājs Anniņai piekodināja; tad, -uz vecenīti pagriezies, sacīja, ka nu varot, ja gribot, iet mājās un Anniņa lai paliekot vien skolā, jo tai klāšoties labi. Vecenīte grūti uzcēlās, noslaucīja lakata stūrī dažu asariņu no vaiga un sacīja aiziedama: «Tad nu, mīļo krustdēliņ, es atstāju viņu jūsu ziņā. Kamēr būs vēl labs laiks, tikām atnākšu gan pati kādu reizi sestdienās pretī, bet nelabā un saltā laikā lai dzīvo vien tepat — maizīti gan atsūtīšu. Mana saimniece vedīs arī savu puisēnu šurp; ja tad viņa sūtīs brīžam braukšus pretī, tad lai iet līdz, ja grib. Pazīstamas viņai laikam še nevienas meitenes nebūs — noguldinājāt vien tad paši, kur redzat; lādītes arī nav; maizes nastiņu noliku tur kambarītī uz plauktiņa, — ka nenorautu vien kādreiz, pulkā iedami, zemē.»
Kad skolotājs bij apsolījies par visu gādāt, tad vecenīte, labi apmierināta, izgāja ar Anniņu skolas istabā, un skolotājs ar savu viesi iegāja atkal otrā istabā, kur nosēdās savās pirmajās vietās.
«Es nezinu, kā jūs, skolotāja kungs, varat to panest, kad visi rupji ļaudis mācas ar savām pasakām virsū kā tagad pat. Es būtu jau dažu labu izsūtījis ārā. — Es tā neizturētu!» viesis sacīja, pīpi uztaisīdams.
«Kādu rupjību jūs šai vecenītei pārmetat?» skolotājs jautāja.
«Es jau teicu. Tad vēclass="underline" kāda krustmāte šī jums ir? Mani arī izgodāja par dēlu,» viesis drusku lepņi atbildēja.
«Rupjība nav nedz viena, nedz otra,» skolotājs domādams sacīja. «Tā stāstīšanā ir tādu vecu māmuliņu pazīstams vājumiņš, kurš iesākas gan pie darīšanas, bet noklīst sāņus. Se viņa nemaz negribēja pasaku teikt, bet pierādīt, ka viņai ir stiprs iemesls dot bērnu nevis sava apgabala skolā, bet citur. Tā saukšana par krustdēliņu ir sirsnība un atklāta vientiesība. Cik mīļāk es dzirdu šādu vecenīšu valodu nekā tagadējos «cienīgus tēvus», «cienīgas mātes», «dāmas», «kundzes» un «kungus», kuri daudzkārt ir tas baltais šķidrums, ar ko nobalto melnās sienas un trūdu pilnos kapus. Es negribu teikt, ka tādi «smalkumi», ja viņus tā var saukt, ir ļauni: viņi var būt piederīgi citām kārtām, bet ne būdiņu iemītniekiem, kamēr tie tādi ir un paliek. Ja šī vecenīte sauktu mani par «kungu», tad tas būtu tas pats, kā kad viņai pie šā paša apģērba un iznešanās uzliktu galvā Parīzes platmali. Lauka puķītes, savā vaļā augdamas, ir arī savā ziņā skaistas; dārza puķu ziedu nedz var no viņām prasīt, nedz arī tie tām piederētu. Mums ir jārūpējas par to, lai pieņemas sirds tiklībā un prāts skaidrībā, tad vajadzīgais un pieklājīgais dzīves smalkums nāks ari līdz, bet citādi viņš ir tikai papagaja valoda un pērtiķa ākstīšanās.»
«Nu citās malās ir gan savādāki ļaudis nekā še, slātaviešos; es viņus pazīstu gan,» viesis teica drusku pašprātīgi un it kā sajuzdams sevi stumtu no skolotāja vārdiem pie malas.
«Es še nedomāju nemaz uz slātaviešiem vien, bet vispār. Tomēr atkal, ja aplūkojam Slātavu īpaši un salīdzinām ar citām pusēm, tad tur atrodam gan vairāk to, ko jūs saucat par rupjību, un citur atkal vairāk to, kas jums liekas par smalkumu. Bet aplūkojiet vien ar vērību, tad dažu brīdi būs jāsauc rupjība par smalkumu un smalkums par rupjību. Slātaviešos turas visas ļaužu kārtas vairāk vienkop un iet attīstībā gandrīz vienlīdzīgi uz priekšu bez nekādām lielām atliekām. Dažās citās pusēs turpretī atrodas arvienu divi šķiras: vienai ir gan jūsu nosauktais «smalkums» pārpārim, un lielākā daļa no tādiem domā, ka latviski nemāk, bet pārmaina stipri vien «mir» ar «mich» un iet pie vācu dievgalda, lai citi arī neturētu viņus par rupjiem. Otrā šķirā tad paliek gandrīz tik tie, kas danco krogos un redz ķēmus. Otrkārt, slātaviešu gars teicams ne tikvien tai lietā, ka viņi cenšas gandrīz līdz pēdējam sūtīt bērnus skolās, bet arī tas, ka izturas pret skolām pavisam godprātīgi un nemaisās skolotāju darīšanās, kā to citur esmu piedzīvojis, kur nāk dažs, kas pats nepazīst gandrīz ne burta, tomēr grib pavēlēt skolotājam, ko lai māca, kā lai viņa bērnu tur un glabā. Se es tā nemaz neesmu nomanījis. — Bet pirmāk jūs pieminējāt, ka tas bērns, kas še bij, esot Lienas meita. Par Lienu es esmu dzirdējis še, slātaviešos, daudz runājam. Kas viņa īsti bijusi?»
«Tur daudz ko stāstīt,» viesis atteica. «Kādreiz, kad bus laiks, tad pārstāstīšu.»
«Tāpat piemin še līdz ar Lienu arī Annužu,» skolotājs sacīja, kā izskaidrojumu gaidīdams.
«Šī pati vecenīte bij Annuža,» viesis atbildēja. «Lienu pieminot, nevar Annužas aizmirst — viņu abēju liktenis ir cieti savienots.»
Kamēr vēl skolotājs sarunājās joprojām ar savu viesi, tikmēr vecenīte nosēdināja Anniņu skolas istabā un pielūdza kādai pazīstamai mātei, kura solījās palikt tik ilgi, līdz bērni apgulšoties, lai arī viņas mazajo pieņemot un apguldinot; tad, no Anniņas vēl atšķīrusies, tipi- nāļa-pamazītim atpakaļ.
Laiks bij skaidrs, jauks, un saule spīdēja tik silti, cik vien viņa oktobra mēneša pēcpusdienā to spēj. Koku lapas bij skaisti nodzeltējušas un aiz lēna laika vēl maz birušas, kādēļ meži izskatījās kā dzeltenas puķu dobes. Vecenīte, kā likās, neņēma tā nemaz vērā, bet gāja vien, salīkusi un brīžam nopūzdamās, savu ceļu. Kalniņu aizsniegusi, viņa atgriezās vēl atpakaļ un noskatījās uz skolu, pēc brītiņa runādama: «Tur nu paliek mans vienīgais miers, prieks un laika kavēklis!» — un tad gāja no kalniņa lejā, kur atkal apsēdās uz tā paša akmens, uz kura bij sēdējusi aiziedama. Tur viņa sēdēja atkal labu brīdi, uz spieķīša atspiedusies, un runāja: «Kur nu lai rimstu, kur lai kavējos? Ko nu darīšu, kā sadzīvošu viena pati savā pirtiņā?! Nu vientulībā velsies atkal vecās, smagās slogas ar jo niknu spēku uz manu sirdi un tad gan laikam jo drīz viņu pamāks. Ak diena, diena, briesmīgā diena! Tu viena pati nolaupīji manu sirds mieru un labu apziņu, padarīdama mani iekšķīgi par tekuli un bēguli virs zemes. — «Ak kungs, kad tas man prātā nāk, Tad sirds man trīcēt, drebēt sāk Un mati stāvus ceļas.» — Sāku jau arvienu nomanīt, ka vakars ļoti tuvojas, kur pēc īsas izdusas būs jāstājas jaunā rītā lielā soģa priekšā, kurš tad lai tiesā, kā zina, vai pazudina, vai žēlo. — Bet kur tad paliks Anniņa? Kas tad par viņu apžēlosies un gādās, kad manis vairs nebūs? Vai Oļiņi viņu pieņems?