«Nu, citādi gan ikkurš viņu sauks par lielmaņu meitu,» svešā runāja Oļinietei pa prātam. «Precinieki arī, dzird, nākot, matus sukādami, — tādi vien cēli.»
«Tur nāk un brauc gan šādi tādi, bet kas viņus visus liek vērā. Pie kaut kāda es Lienas nedošu, tas par velti! Viņa tagad ir tikpat kā mana meita. Ja man nebūtu pirmais dēls Pēteris nomiris vai arī otrais vēl tik mazs, tad gan es ņemtu viņu pati sev par vedeklu; bet tagad gan laikam cits nedabūs kā Prātnieku Andžs. Visai liela rada gan viņš nav, bet pats vēl brīžam saka, ka visi slātaviešu lielmaņi viņu turot tikpat kā par radinieku; un ja nu vēl caur precēšanos saradojas ar mūsu pamīliju,» — te Oļiniete stomījās un neizsacīja, ko domāja, jo viņa apķērās, ka svešā turēšot to varbūt par lielību, ja sacīšot, ka tad Prātnieks būšot tāds pats lielmanis kā viņi.
Svešā gribēja uzņemt citu valodu un sacīja: «Tava Trīnīte, Irbēnu māt, būtu arī tagad tikpat veca, ja dievs liktu dzīvot.»
«Tai arī bij tāds kā malēniešu bērna vārds; labāk gandrīz ir, ka nedzīvoja. Tos laikos tas tā bij: kāds vārds gadījās, tādu uzlika, bet, ja man tagad būtu jāliek meitai vārds, tad gan nezinu, cik skaista es neizmeklētu! Liktu vai kādus divus: Vilelmine Jozepine vai Matilde Zopija, vai arī vislabāk uzdotu Sirguļu Jetei, lai izdomā pavisam jaunus. Viņa ir bijusi divi ziemas vācu skolā un uzlika savam brāļadēlam tādus vārdus, kādu še nav nevienam, laikam vai Gotlību, vai Konrādu. Tur, māsiņ, var tūliņ redzēt, kas ir bijis skolā.-»
«To Jeti daudzina gan par izskolotu,» svešā sacīja. «Es arī gribēju savu meitu izskolot, lai, ja cita labuma nebūtu, varētu jel, kā tu pati, māsiņ, sāki, salikt radinieku bērniem skaistus vārdus; bet vecītis vien negribēja: lai skolojot, lai skolojot — mateļļas vien nepiepirkšot. Cik nu gan mateļļā iziet.»
«Nav, mīļā, tik vien vēl kā bērniem vārdu izdomāšana,» Oļiniete sacīja, «bet kur gan vēl cēlā matu sasukāšana un knipšu sišana? Es viņu reizi gribēju, lai Liena iet pie tās pašas Jetes un iemācās arī savus matus tā sasukāt, bet negāja — laikam ir kauns iet. Tagad gan man pašai žēl, ka Lienas nedevu skolā. — Kas gan to varēja domāt, ka skolmeisterīša paļaus zemnieku bērniem mācīties tādas vācu būšanas?»
«Bet Pietuka Krustiņš grib visu tāpat vien, kā vecos laikos bijis. Viņdien bij iesolījies pats mūsu kalpam par bērna kristītāju un pierunājis — viņš kā tāds viegls ir, — lai liekot bērnam Dīvalu vārdā — tas esot sentēvu vārds; bet tagad pati māte nezin, kā abus sodīt un kā sirdīties, ka esot uzlikuši bērnam tīri kā suņa vārdu; visi viņu par dīveli vien lamāšot. Solās iet uz mācītāju, lai kristījot no jauna. Kā esot drīkstējuši likt viņas bērnam tādu vārdu? Viņa, vēl vāja būdama, esot likusi vīram, lai norakstot bērnam kādu vārdu no savas kārtas vārdiem — vai Jāni, vai Pēteri, bet nu esot nokristīts par palaidni.»
«Vai neiesim uz māju?» Oļiņš pienācis sievu uzrunāja.
«Jāiet būs gan; ko lai vairs še dara?» Oļiniete atbildēja. «Bet aicini Prātnieka Andžu līdz pārgulēt; vai gan viņš še uz salmiem pa zemi vārtīsies?»
«Jātaisās gan mums arī reiz uz māju,» svešā, it kā no Oļiņa vārdiem uzmodusies, rūpīgi sacīja un uzcēlās. «Nu esam nodzīvojuši tīri kā pa radiem.»
«Kam radu tikpat kā nekādu nav, tam ir labi, ka jel kāds svešinieks pieiet,» Oļiniete sacīja paklusu, bet lepņi. «Mēs arī — to zina ir dievs, ir cilvēki — sev še goda nedz meklējam, nedz arī dabūsim; bet dievvārds māca: «Ko tu dari mazākam laba, to tu darījis man.»»
Viņas izgāja abas no aizgaldes un sāka taisīties uz māju. Svešos saiešanas kopējus aizvadīja braukšus, bet iepriekš Annuža aplasīja no visiem «mutes autiņus». Viņi gan zināja, ka šādās reizēs sauc par mutes autiņiem īpaši uz to līdzņemamas maizes drānas, kuras gan bij mutes autiņu izskatā, bet krietni lielākas un uz to vien glabātas, jo mutes autiņi bij savi. Kamanās sēžoties, Annuža iedeva ikkatram savu maizes nastiņu līdz. Oļiņš ar Prātnieku aizgāja uz savu dzīvokli. Oļiniete palika vēl drusku vēlāk, jo viņa negribēja vairs Lienas še atstāt, kaut gan tā vēlējās palikt, gribēdama Annužai šo to palīdzēt, un kaut gan Pietuka Krustiņš un Švauksts, kurš pa to laiku bij nodzinis Oļiņu mājā ar Andrieva nazi ūsas, vaigu bārzdu atstādams, lūdza vēl «jaunkundzi» atstāt, jo gribot papriecāties sentēvu garā ar kādām rotaļām, lai tautā rodoties vairāk izglītības un smalku ierašu sadzīves ziņā, un uz to vajagot būt par priekšzīmi īsti tiem, kuri vairāk paši attīstījušies; šī tad esot īsti tā lieta, bet nevis pašas viesības dzīres, kādēļ viņi — īpaši Pietuka Krustiņš — tanīs arvien kavējoties, proti: ka tautas mācītiem un apgaismotiem vīriem nevajagot vis no viņa šķirties jeb pacelties sadzīves kārtā un ziņā augstāk, bet palikt ar tautu kopā, jo augstāk stāvošam esot grūti tautu uz augstāku stāvokli vilkt, bet vajagot palikt viņas vidū jeb vēl, tā sakot, apakš viņas un tad celt to uz augšu.
Jaunākie sievieši, kādi un cik tur viņu atradās, bij sataisījuši sev vietu dūmu istabiņā jeb ķēķī, kurš bij diezgan liels, sauss un silts. Pietuka Krustiņš ar Švaukstu sāka jautāt Annužai, lai stāstot, kur guļot meitas, bet viņa atbildēja, ka nezinot, lai meklējot vien paši. Tad sataisījās abi un kāds skroderis Drekberģis trešais uz meklēšanu. — Papriekš gāja uz riju, tad uz otru māju pie Oļiņiem un pēdīgi, kad gribēja sākt kāpelēt pa ēku augšām, tad kāds bija pačukstējis, ka esot dūmu istabiņā. Nu devās visi turp, bet atrada durvis aizsietas. Gan klaudzināja un sauca, lai taisot vaļā, jo vajagot trauku, ar ko nest zirgiem ūdeni, citādi izsitīšot durvis un tad lai par to atbildot tas, kas viņas aizsējis, bet nebij dzirdama nekāda atbilde, tik vien smieklu šņukstēšana.