Pietuka Krustiņš. Švauksts un Drekberģis pie dūmu istabiņas durvīm
Tad runāja Pietuka Krustiņš tēvišķi aprājošā balsī, ka tāda nobēgšana neesot nekāds sentēvu tikums, jo tautai vajagot turēties kopā un iekš tā tik pastāvot viņas nemirstība, tāpēc ka tas esot viņas neiznīkšanas spēka centrs; bet tās neesot nekādas tautietes, kuras no tautiešiem šķiroties. Varbūt daža baidoties, ka viņu, proti, klaudzinātāju starpā atrodoties dažs skolots spēks un tādēļ turot sevi par mazcienīgām nodoties uzticīgā draudzībā, tad to viņš varot apgalvot uz goda vārdu, ka tās bailes un kautrēšanās esot bez pamata, jo viņš pats par sevi varot dot to liecību, ka viņa nolūks vis neesot celšanās augstāk pār citiem, bet viņš gribot dusēt pašas tautas klēpī. Tomēr arī šie sirsnīgie un svarīgie vārdi palika bez sekmēm un bez spēka. Tad Pietūka Krustiņš izskaidroja biedriem, ka šāda klusu ciešana esot atzīstama par mazcienīšanas, pārestības un goda aizskaršanas zīmi, tāpēc viņu pienākums nu esot atdarīt durvis ar spēku, kas arī notika, jo, visiem trim spiežot, krampis izmuka un paši sabruka ar visu durvi iekšā. Tur tad bij dzirdama vēl pāri pusnaktij kliegšana, trakošana, sirdīšanās un visāds troksnis, līdz meitas pēdīgi izmuka un šie palika vieni paši.
Rītā iznāca visi trīs no dūmu istabiņas kā sila brieži, jo tāpat ar visām drēbēm bij gulējuši. Skroderis bij notaisījis savas šaurās, baltās bikses gar katliņu ar kvēpiem, Švauksts, kā varēja redzēt, bij izbradājis kādu trauku, un Pietūka Krustiņam stāvēja ieķērušās biezos, savēlušos matos uz pakauša divi rogas un viens sūnu vīkšķis.
Prātnieks ar Oļiņu sava maja bij uzcelušies diezgan laiku un, dibena istabiņā sēdēdami, runāja par to pašu mērnieku būšanu. Prātnieks stāstīja, cik laipns bijis pret viņu vecais mērnieks; esot arī uzdevis nopirkt sienu. Viņš, proti, Prātnieks, zināms, aizvedīšot kādu vezumu no sava siena tāpat bez maksas, un tad būšot draugi uz vietas. Cik no tiem jauniem kungiem, kuri te esot jau atnākuši, varot izrunājoties nomanīt, tad laikam robežas starp vienu ciemu un otru nepalikšot vis pa vecam, bet tikšot pārlīdzinātas un izdzītas taisnāk. Prātnieks cieta brītiņu klusu, it kā pārdomādams, kā lai tādas domas, kuras negrib saukt pie īstā vārda, varētu darīt Oļiņam labāk zināmas, un tad sacīja: «Tev ar, Oļiņa tēv, vajadzētu iepazīties pie laika tikpat ar veco mērnieku, kā ar jauniem, jo bez vajadzības jeb bez gādāšanas neiztiksi, un tad, svešam būdamam, ir grūt kaut ko panākt. Kāds no jauniem kungiem, vārdā Raņķis, būs laikam tas īstais darītājs pie robežu izdzīšanas un pie vērtības likšanas zemei. Viņš pats man stāstīja, ka neesot citādi šurp nācis kā tik par vecāko palīga mērnieku. Ar šo tad būs jāiedraudzējas it īpaši.»
«Ko es, dēls, vairs, vecs cilvēks, lai izdaru? Tādos ceļos neesmu savu laiku gājis, nedz ari zinu, kā viņi jāstaigā. Ja varbūt no jaunākiem kāds draugs vai pazīstams priekš manis kādu vārdu aizmetīs, bet pats gan iet neiešu.»
Prātnieks atzvēlās krēslā. «Viena alga, Oļiņa tēvs; to var gan darīt arī caur kādu citu, kas labi uzticams. Es pats, kā protams, bez tādām darīšanām nebūšu, tādēļ uzņemtos ari priekš tevis. Var notikt, ka uz priekšu še Irbēnos paliek tik viens saimnieks vien, jo, ja dzimtpirkšana uznāk, vai tad gan abi spēsat iemaksāt?»
«Dievs to zin, Prātniek, dēls, kad vēl dzimtpirkšana nāks, un ar savu roku gan es pēc otra nama nesniegšos; bet, ja pati valdība to tā var gribēt, tad pretinieks nedrīkstu būt.»
«Nu, kas zin, var arī notikt, ka valdībai tā jāgrib,» Prātnieks, acis nolaidis, sacīja, «brīžam gadās kāds noziegums vai cita lieta, kādēļ nav dažs paturams.»
Patlaban ienāca Oļiniete, siera gabaliņu kozdama un nesdama citus klēpī. «Meklē nu, veci, brandvīna, — es došu pabrokastis,» — un, to sacīdama, viņa lika siera gabaliņus uz galdu. «Šis ir man vēl pagājušās vasaras siers; divus sietos sierus paglabāju, domādama, ka var uznākt audzēknei kāzas vai cita kāda vajadzība, bet, kā nu rādās, tad šoziem gan vairs nevajadzēs.»
Oļinietei par audzēknes kāzām runājot, Prātnieks, acis nolaidis, stomījās, kaut ko līdzrunādams par jauna siera vajadzēšanu. Tad sāka labu brītiņu krencelēt un tvīkt, līdz pēdīgi, kad bij krietni pietvīcis, uzņēma valodu, no kuras vēl tik drīz nevarēja izprast, ko viņš īsti grib teikt, bet beidzot tomēr Oļiņi nāca tik tālu pie skaidrības un nojēdza, ka viņa runāšana zīmējās uz Lienas precēšanu. Jo, kad nu kā jāsaka, esot valoda par to ienākusi, tad labāk izvedīšot viņu tūliņ līdz galam. Ja cilvēks gribot precēties, tad neesot nekāda gudrība vecam nodzīvot, jo tas nākot tik pašam par grūtu, kad pats esot jau gandrīz nespēka pusē, bet bērni vēl mazi. Un, ja gribot saimniecību turēt, tad bez saimnieces neesot neviens iedzīvojies, nedz arī iedzīvošoties. Māte gan līdz šilu viņam saimojusi, bet tā esot jau veca un varot nolikt karoti kaut kuru dienu, un ko tad? — Tā viņš, iekams spēja izsacīt, ka nesot Lienu jau ilgi savā sirdī un tagad pēc viņas precējot, saskaitīja veselu rindu svarīgu cēloņu, kādēļ viņam vajagot precēties, it kā būtu bijis Oļiņiem papriekšu jāpierāda, ka par velti vis neprecējās. Kamēr Prātnieks tā aizbildinājās, tikām krita Oļiniete viņam arvienu valodā: «Redz, redz nu, vai būsi reiz izmācījies? Vai es tev nesacīju jau agrāk, ka vajaga precēties? Bet tāpat pār galvu vien visu laidi. Tev ir kauns un grēks māti, to veco cilvēku, vairs tik grūti kalpināt.»
Tikām bij Oļiņš izņēmis no skapīša brandvīna pudeli un, glāzi pielējis, sniedza to Prātniekam, sacīdams: «Dzersim nu manu veco brandvīnu, lai tad dievs dod sagaidīt no tevis jaunu.»