Prātnieks uzstāja Oļiņam dzert kā sniedzējam papriekšu un pats pēc tam drusku pabaudīja, kaut gan Oļiņš biedināja izliet uz galvas, ja atstāšot, un pa smieklam sirdījās, ka tāda dzērāja labad esot kauns brandvīnu cilāt.
«Kas nu par to? Vai gan vēl pa visu mūžu nebūs diezgan laika izdzerties?» tā Oļiniete, kurai Prātnieka uzbildināšana nenāca nemaz nejauši, bet bij sen gaidīta un pa daļai pašas izaicināta.
Kad kāds kluss brītiņš pagāja, tad Oļiniete atkal iesāka: «Nu, veci, ko tu atbildi? Es no savas puses nestāvu pretī nemaz.»
«Vai tik drīz var atbildēt? Lai jel papriekšu apdomājamies un aprunājamies ar Lienu pašu,» Oļiņš atteica vilcinošā balsī.
«Kas tur daudz ko runāt, kas ko gudrot?» Oļiniete iesaucās. «Kad ir cilvēks pienācis, ar kuru var būt mierā, tad nevajaga vairs nekā domāt, un meitene pati nav nekāda sacītāja, nedz domātāja. — Tev tā vilcināšanās daba ir arvienu! Cik lietu neesi domādams novilcinājis un iznīcinājis? Raug, pagājušā vasarā es gribēju aizbraukt ar Antoniņu kādu mēnesi uz jūru, bet tu liki vien laiku no vienas nedēļas uz otru, līdz vasara pagāja.»
«Jūra ir tev tepat laidarītē, peldinies vien pa to pašu,» Oļiņš nicinādams atteica.
«Tā vien! Dievs zin, kādu labumu es esmu atradusi, pie tevis atnākdama? Es varēju, ak, kas zin, iziet pie tādiem, kuri laistu mani vienu gadu uz jūru, otru uz Daugavu. Lūk, puikam arī tagad nav nekādas lāga ēšanas, bet tāds pats vien stāv kā īlens. Es nemaz nesaprotu, kas dievam tā par taisnību, ka viņš manam dēlam nedod spēka, kaut gan viņu esmu uzaudzējusi tik rūpīgi un viegli, cik vien var. Bet kalpones puikam, par kuru nav likts vērā gandrīz nekas, viņš dod vai trīs veselības un, vārdu sakot, gluži palaidnim, kurš tik zin kā pa āru skriet basām kājām, kreklā un ar kailu galvu, kamēr es sava Antoniņa nelaižu gandrīz ne sevis pēc ārā un stipri neapģērbta nepavisam. No pašām pirmām dienām visu laiku es viņu izauklēju šepat dibenā tā, ka ne vēsmiņa neuzskrēja viņam virsū, un pati atkāpos nost ik reizes divas pa gadu uz baznīcu un uz radu lielākām godībām, nevarēdama neviena savā vietā uzticēt; bet kalpones puikas šūpulis stāvēja pašā pa- durvī, kur jāstaigā visiem garām: tur viņš gulēja brēkdams, ka šepat dibenā varēja dzirdēt, veselām stundām; pašai bij jādara manā vietā visa saimošana un brīžam, kad man še iekšā kā trūka, vajadzēja savu bērnu pamest un nākt šurp. Vai gan es iešu pati kalpones darbu darīt? Kas man par bēdu, ka viņai arī mazs bērns? Kādēļ gan es maksāju viņai algu?»
Oļiņš klausījās ar nepatikšanu. «Ko tik daudz tādu mājas būšanu stāsti? Kāda vajadzība citam viņas dzirdēt?»
«Lūk, kur man bēdas! Es nevaru izstāstīt? Prātnieka Andžs ir tikpat kā mājas cilvēks,» Oļiniete atcirta. «Vai man Antoniņām trūka zāļu? Gandrīz pārdienām sūtīju uz dakteri pēc jaunām, bet viņas puika izauga gandrīz bez zāļu piles un ar to pašu saimes barību; un vai manam Antoniņām trūka ēšanas, un vai es ko liedzu? Tagad pat ir kompetu, sīrupa, cukura un visu saldumu diezgan, bet ēdin neēd gandrīz nekā — tīri kā bālēns. Lai nu saka, ja grib, Prātnieka Andžs, vai dievam tā vajadzēja darīt? Tad šī ir tā atmaksa mātei par mīlestību un gādāšanu, kad bērnu dara par vārguli?»
«Es tev, Mad, esmu vairāk reižu sacījis, ka lutinādama tu vārguli izaudzēsi,» Oļiņš pārmezdams sacīja.
«Jā, to vien tu gribētu, lai grūž novārgušu bērnu ar kalpa puiku kopā skraidīt un saldēties. Tas būtu gan visiem maniem radiem par godu. Laikam, liels būdams, diezgan grūti neizstrādāsies, ka vairs mazam neliks padzīvoties un paaugties? Bet, kad es gribu aizbraukt ar bērnu uz jūru, tad tev ir šis, tad tev ir tas ko aizlikt ceļā.» Šo visu Oļiniete runāja ar pilnu sirdi, īsti tādēļ, ka kalpones puika veselīgāks par viņas dēlu, kur vajadzēja būt pavisam otrādi. Ja abi būtu vārgulīgi, tad, zināms, būtu tik pusnetaisnības vien.
Oļiņš, nomanīdams, ka sieva ar savu valodu aizskrēja stāvu pa meža ceļu, ņēma Prātnieka uzsākto lietu atpakaļ. «Lai nu paliek bērni kur bērni, bet parunāsimies labāk ar ciemiņu. — Tu, Prātniek, dēls, gan zināsi, ka Liena ir mums tik vien audzēknes kārtā un nevis pašu meita. Diezgan ir mums viņas audzēšana izvilkusi, jo esam viņu turējuši tomēr visādi kā savu bērnu, tāpēc gan nevaram apsolīt nekāda liela pūra.»
«Nu, par kaunu arī es audzēknei panākšņos neiešu: cik nodomāšu, tik uzmetīšu,» Oļiniete krita vidū.
Bet Oļiņš, it kā nemaz netraucēts, gāja savā iesāktā runā tālāk. «Turklāt mēs neesam arīdzan nekādi bagāti ļaudis un nespējam, ja arī gribētu, dot vairāk ko līdz; naudas, kā jau pats zini, mums nekādas liekas nav.»
Pie šiem vārdiem Oļiniete devās vēl spējāk vidū nekā citām reizēm: «Ko tu, veci, vienādi ar to nebūšanu vien lielies, tīri kā par kaunu un dievam par dusmām! Kam tu to noslēpsi? Jo kurš cilvēks gan nezin, ka mums visa diezgan? Lai tās sudraba naudas gan nav, ja nav, kā tavai māsai, kura tos vecos dālderus un rubļus vien rāda un par tiem vien runā; bet man viņi nemaz nepatīk, kā alvas gabali. Vai mums nav linu,
ko pārdot? Gandrīz nupat vēl tikko vecos aizstiepa uz pilsētu. Pag, vai nepilni divi birkavi bij? Tāpat graudi arī stāv vecu vecie; un govis, viss laidars — astoņas slaucamas, spīd vien tik — dod vai visas kaut kurai lielmaņu meitai pūra govīs — par kaunu nebūs neviena. Un Lienai es dodu no pulka, lai ņem, kuras vien grib.»
«Par pūru nemaz daudz nerūpējaties, jo es ņemšu Lienu pretī, lai viņa atnāk vai kreklā,» Prātnieks sacīja.
Oļiņš pameta šās lietas nobeigšanu uz apdomāšanos, jo patlaban ienāca ziņa no bēru mājas, lai ejot brokastīs; bet Oļiniete sacīja: «Vai tu, veci, domā vai nedomā, bet tas jau ir tikpat kā noticis, un es palieku pie tā, ka Liena Prātnieka Andžam.»