Oļiņš ar Prātnieku sataisījās un aizgāja, bet Oļiniete palika vēl labi ilgi, dēlu posdama, jo bērēm bija nu piedzīvot to godu un žēlastību, ka Oļiniete dod redzēt tām savu dēlu. Viņa lika to, kaut gan par septiņi gadi jaunāks nebij, kalponei, tā paša veselīgā puikas mātei, nest, un pati, uzmetusi lakatu uz rokas, gāja līdz, kad jau Tenis bij sūtījis otru ziņu.
Ejot viņa sāka kalponei stāstīt un sirdīties par bērēm, ka tur nekāda lāga neesot. «Es aizgāju ar tik labu kukuli: bij rumas pudele un tāda vien cēla kviešu maize, bet rumas neesmu pati redzējusi vēl ne glāzītes, un maizi — tādu smagu rudzu bīdelētu vien krauj priekšā. Man ir jādzīvo gandrīz kā neēdušai; savu radu godībās es neesmu tā ieradusi.»
Pēc brokastīm lasīja Pietuka Krustiņš iz saburzīta un labi pabieza manuskripta savus dzejoļus priekšā, stāstīdams, ka laidīšot viņus drīz klajā, jo, kas zin, manuskripts varot pazust, un kā lai tad tautai atbildot? Dzejnieka gara augļi esot visas tautas manta. «Varbūt jau nākošu rudeni karāsies šis pats krājums citā, daiļākā veidā tirgos uz izstieptām auklām.» Tad rakstīja no tā paša krājuma dažus dzejoļus Lienai un tai Gaitiņu radiniecei, kura bij atbraukusi no jūrmalniekiem, par piemiņu, stāstīdams, ka dažas tautietes viņu par jauno Šilleru vien saucot un turot no viņa lielas lietas; viņš būtu varējis, ja tik gribējis, tās visas precēt. Laikrakstos visas atbildes, kuras nākot «tautas dēlam» no «tautas meitas,» esot viņam rakstītas, un kāda tautiete bijusi atsūtījusi kādreiz arī ziepju gabaliņu.
Vakarā pie siltalus sauca un dziedāja Pietuka Krustiņš, Švauksts un skroderis Drekberģis augstas laimes vairāk stundas no vietas. Pie dziedāšanas gāja brīžam arī Prātnieks daļā.
Pietuka Krustiņš domu pilnā sejā un svarīgā balsī runāja paceldamies: «Dažas augstas laimes mēs esam šovakar saukuši un dažus slavenus izpelnījumos godam atzinuši, bet vienu augstu laimi esam piemirsuši izsaukt — proti: mūsu mātēm, no kuru mutēm dzirdējām mēs, jau šūpulī gulēdami, savas dārgās tēvu valodas skaņas, tāpēc par atlīdzinājumu lai nesam iz pilnām krūtīm tām kādas no tām skaņām atpakaļ, dziedādami: «Lai dzīvo tās, lai dzīvo tās!»
Tikko to bij beiguši dziedāt, tad skroderis, nemaz vairs neapsēzdamies, iesāka ar jau itin stīvu mēli: «Mēs esam dzēruši šodien — » — «Un piedzēruši,» tā kāds no pulka iemeta starpā, kamēr skroderis stomījās. «Mani kungi! Cienību pret runātāju!» Pietuka Krustiņš uzsauca tēvišķi norājošā balsī, un skroderis stomījās tālāk: «Alu, bet nezinām, kas viņu darījis, tāpēc augsta laime tam, kas — kas — tos miežus audzējis!»
Kad šī augstā laime bij nodziedāta, tad pa brītiņu pacēlās atkal Pietūka Krustiņš, visā patriotiskā un dzejiskā lielumā runādams: «Uz mūsu dzīves ceļa atrodas skaistas rozes, kuras to pušķo un dara piemīlīgu. Ja šo rožu nebūtu, tad ērkšķi mūs visnotaļ nobadītu.» — «Laime tik, ka jūs paši visi trīs esat toli — bez ragiem,» atkal dzirdēja no pulka saucam, bet Pietūka Krustiņš nelika tā nemaz vērā un runāja vien tālāk: «Tās rozes ir mūsu cienījamās jaunkundzes, tāpēc lai dziedam —» To sacīdams, viņš tūliņ uzņēma nākošo pantu, kuru tie citi arī rāva līdz, sieviešos skatīdamies:
Meitiņas, kas godam staigā,
Puišus ieraugot, nosarkst;
Tās lai krietnus vīrus dabū,
Tās lai dzīvo laimīgas!
Nu cēlās Švauksts un runāja savā buldurējošā valodā, kuru tas bij dzirdējis no kāda lielmaņa un pieņēma arvienu tad, kad bij dabūjis galvā, un dažus vārdus izmeta tā, it kā īsti latviski nemācēdams jeb rādīdams, ka cīnās ar visu spēku latviski runāt. «Mēs esam šodien dziedājuši dažas rīmes- » —«Un paši labi rīmas esat,» tā atkal no pulka sauca. «St!» skroderis, ar pirkstu purinādams, traucētājus norāja, un Švauksts runāja tālāk: «Un, ja mums nebūtu rīmnieku, vai tad rīmes būtu? Tāpēc lai dzīvo woljeboren her Krusting Petak, lebe wol!»
Šoreiz Pietuka Krustiņš nedziedāja līdz, bet pēc pateicās savā un visu dzejnieku vārdā par to godu un izsauca laimi Švaukstam, jo uz tirgošanās pamatiem stāvot tautas stiprums. Švauksts uzsauca atkal skroderim, — jo, lai gan cilvēki žēlojoties, ka šneideri, pilsētas skroderos paskatījušies, tik zinot kā lielās maksas ņemt, bet plikadīdas vien paši esot, jo valsts valdība nevarot no tām vēstulēm vien atkauties, kuras nākot no pilsētu bodīm pēc mašīnu parādiem; un cik tādu atrodoties, kuriem pašiem griboties strādāt? Bet tas neesot vis tiesa, un vai tad būtu bijis labāk, ja būtu vajadzējis dzīvot bez šneideriem un visi būtu staigājuši kreklos? Tad pasaule nebūtu varējusi vairs ilgi dūrēt, tāpēc lai dzīvojot hoch šis šneiders, her Drekberg, kā viņš saucoties pēc jaunās revizes un tagad esot šepat klāt. Skroderis pats dziedāja līdz un sauca laimi Prātniekam, kurš valsti glābjot un vedot fraceses.
Švauksts piegāja ar savu alus glāzi pie Lienas un uzaicināja pieskandināt; bet, kad Lienai glāzes nebij, tad lūdza dzert iz viņa glāzes. Liena atteicās, bet Švauksts gribēja viņu piespiest dzert. Caur to tad gadījās, ka izlija gandrīz visa glāze alus Lienai uz drēbēm. Viņa iekliegdamās uzlēca un gāja projām, bet Švauksts nelaida iet. Viņš sāka reizi uz reizes nolocīties un aizbildināties: «Fardon, freilen! Nekas, nekas! Das schadet nicht, das schadet nicht!» Kad Liena tomēr nebij atturama, tad, viņai aizejot, sauca vēl it kā lūgdamies: «Freilen, bite, bite, das schadet nicht!»
Tā stiepās tā augstu laimju virkne nebeidzamā garumā projām, un pie visām dzēra ikkatrs glāzi siltalus.
Kādas vecenītes, kaktā sēdēdamas, visu to nolūkoja un runāja paklusu savā starpā: «Ak tu mīļo dieviņ, kādas posta sērgas uz pasaules ar tiem skroderiem un skolmeisterīšiem! Lai kur kādas godībiņas, bet viņu netrūks, lai citi ir vai nav. Skroderi un skolmeisterīši, tie vien visur jūk! Bez tiem tu neviena malciņa neizdzersi, neviena kumosiņa neapēdīsi. Un vai gan ies pie laika projām? Kas nu to! Kukuļa nekāda līdzi nenes, labu labā izēdas Un izdzeras; bet tiem, kuri nāk uz godībām, kā pieklājas, jāmirst brīžam pašiem badu. Pagaidi vien, kad sēdīsies galdam lejas galā! Ja kauna vien negribētu prast, tad varētu dzīvot tāpat ikkurš — laukā neviens nedzīs.»