Kaspars, kas bij pēc sava ieraduma, tālumā skatīdamies, labi ilgi izdomājies, tad teica itin mierīgi un gandrīz vienaldzīgi: «Kad Oļiņu iedomas ir tavam prātam tik ļoti pretī, tad būtu nejēdzība no tevis, ja tu nodotos par tādas aklas pašmīlības upuri. Oļiņi, cik saprotams, nemeklē vis tavas labklājības, bet sava labuma vien un grib tevi, ar vārdu sakot, pārdot Prātniekam par labām robežām. Bet, zināms gan, ka, ja tu viņu prātu nepildi, tad tev tur vairs palikšana nav un jāmeklē piemešanās citur, līdz — ja tu arī joprojām to vēlies — varam savienoties.»
«Grūt ir gan man tādu sava prāta saņemšanu iedomāt, bet grūtāk arī viņu prātu pildīt un pie Prātnieka iet; tomēr nevaru izšķirt, ko lai daru!» Liena, vaiņagus uz rokas turēdama, lēni un domīgi runāja, izskatīdamās līdzīga tām noplūktām un vīstošām puķītēm, kuras bij savijusi vaiņagos. «Ja es arī tā izdarītu, Prātniekam atsacītu un pie tevis izietu, tad mums visur un vienādi jābaidās no viņu riebšanas, jo miera viņš tad mums neliktu līdz kapam, kā es viņu pazīstu un kā viņš pats ir jau uz dažiem izsacījies. Tā apzināšanās, ka tev ari manis dēļ jācieš varbūt visu mūžu, darītu mani divkārt nelaimīgu. Bet, ja es spētu pie Prātnieka iziet, tad būtu jel miers, ja ne iekšķīgi, tad tomēr ārīgi; jo es esmu šai lietā nesusi tik daudz krusta, ka pēc laimes vairs neilgojos, bet vienīgi ja pēc miera.»
«Par riebšanām un vajāšanām mums daudz jābīstas nebūtu,» Kaspars sacīja, «jo mēs tad varētu pavisam no šā vidus aiziet vai uz manu dzimteni vai citur; vaļā stāv visa plašā dieva pasaule.»
«Še gan tev laikam uz priekšu lāga dzīve nebūs šā vai tā; par to laikam daži stipri gādā, lai tev iemēro vai pavisam tā, ka nevar nemaz dzīvot, vai arī lai atdod tavu māju tūliņ Oļiņiem,» Liena sacīja vēl bēdīgāk nekā papriekšu. «Pats Oļiņš gan gluži tik ļauns nav, bet pati gribētu, lai jūs izdzen vai šodien. Tāpēc tad ari Prātnieku un mērniekus būtu nēsājusi vai klēpī.»
Kaspars par šo ziņu nebūt neiztrūkās, bet, brītiņu padomājis, runāja mierīgi tālāk, it kā nekas virs zemes nespētu viņu pakustināt: «Jā, ka viņi mani grib izskaust, to noprotu un, ka tas viņiem izdosies, par to nešaubos, vienkārt, tādēļ, ka es še kā ienācējs stāvu viens pats bez nekāda pretošanās spēka; otrkārt, tādēļ, ka esmu gandrīz visiem aizriebis, nemeklēdams pie neviena draudzības, bet sacīdams allaž un ikkatram, ko domāju, jo tas ir manā dabā; tad, treškārt, arī tādēļ, ka es nevienai uzmākšanai nepretošos nedz ar viltu, nedz ar taisnības ieročiem.»
Liena kādu acumirkli domāja. «Man ari gan tas labāk patiktu, ka, ja mēs kādreiz savienotos, tad pavisam no šā vidus izietu, jo miera še, kā jau teicu, nebūtu tad no nevienas puses.»
«Nu jā, to tad laiks rādīs,» Kaspars atteica, «bet tagad pārdomā, vai tu spēsi nenožēlodama staigāt man pa dzīves ceļu līdz? Vieglu dienu un laicīga labuma es tev uz viņa daudz apsolīt nevaru, bet drīzāk gan varbūt dažu grūtu nastu. Tāpēc pārbaudies ar prāta aukstumu, kas tev nāksies vieglāk: vai iet pret sirdi pie Prātnieka, kur varbūt laicīgu raižu būs mazāk, vai nākt pēc sirds patikšanas pie manis, kur laicīgā ziņā var dažādi klāties, bet nekad gan laikam bagātīgi un pilnīgi. Es tev izsaku visu, kā ir un kā var būt, lai tu pati brīvi izvēlies, jo uz šo vai to pierunāts cilvēks, kad viņam piedzīvojumi un prāts ir sirdi atdzisinājuši, meklē allaž tiesības žēloties, ka vīlies, palaizdams laicīgu labumu un skriedams murgu liesmiņām pakaļ. Arī tu nevari dot šai brīdī savai sirdij pilnas taisnības, jo mīlestība ir arī viņu pa daļai apreibinājusi. Pārdomā vēl labi un tad, kuru soli sper, to sper pati no sevis, neatsaukdamās uz nevienu citu.»
Liena cieta labu brītiņu klusu, sevī domādama, un tad sacīja: «Tev laikam ir bēdas par to, ka man pēc būs žēl, ka es negāju pie Prātnieka, bet pie tevis un sacīšu to tavu vainu?»
«To es nemaz nesaku, ka tā notiks un ka tu tā darīsi, bet es to pieminu tik tādēļ, ka tā var notikt un ir arī noticis; tāpēc tādos svarīgos dzīves brīžos ir jāskatās allaž uz to pēdīgo, kas var nākt; bet tādēļ vis nav vajadzīgs tam pēdīgam tūliņ nākt un viņš nenāks arī. Tomēr, ja viņš nāk, tad cilvēkam nav vajadzīgs nožēlojot gausties uz citu, bet, ko ir darījis, to darījis pats: pats vainīgs pie laimes, pats pie nelaimes.»