«Man liekas, mīļais, ka tu vēl laikam par manu mīlestību šaubies vai arī manis nepazīsti?» Liena sāpīgā balsī sacīja.
«Nepavisam!»
«Bet kādēļ tu tā runāji? — Es nevaru apjaust, cik lielai nelaimei tur vajadzētu nākt, kur es varētu nožēlot to, ka būtu izgājusi pie tevis, bet ne vēl tev ko pārmest, jo tu esi izsacījis visā šai lietā man tikai to vajadzīgo padomu, kaut gan tev vajadzēja būt manam vājumam par atspaidu un par stiprumu.»
«Man, mīļā, nemaz nav vajadzīgs dzirdēt, cik ļoti tu mani mīlē,» Kaspars, Lienas roku spiezdams, runāja, «jo to jau es zinu bez vārdiem un bez tavas sacīšanas; bet ari to, ka cilvēka prāts nepastāv mūžam vienāds, jo dzīves vēji viņu groza. Bet lai nu tas viss paliek, jo es ticu, ka tu sapratīsi manas domas pareizi un nepiedauzīsies savā ceļā pie maniem izteikumiem. — Savu prātu es esmu izsacījis, un tev ir vaļa viņu, ja iespēj, pieņemt vai arī nepieņemt. Tev arī nebūs pieņemt manu padomu uz vietas un bez nekādas pārbaudīšanas, vai tie der arī priekš tevis; jo to, ko es saku, to es saku vairāk tik tā, kā es darītu, būdams tavā vietā, proti: ja Oļiņi mani spiestu uzņemt tādu dzīves ceļu, kurš ir man pretī prātam, tad es papriekšu viņiem izskaidrotu, ka tas man nav darāms, un, ja ar to nepietiktu, tad es no viņiem atstātos un meklētu patvara citur; bet es nemaz nenosaku, ka tev arī būs tas iespējams un teicams, kaut gan ikkatru, kam tik stingrs prāts, es cienītu. Padoma došana ir arī savā ziņā grūta un īsti tādiem cilvēkiem, kuri gandrīz ikkatru padomu pieņem, tāpēc ka viņiem nav iespējams to izsijāt. Bet tad pēdīgi, kad padomam slikti augļi, tad devējs vainīgs, tādēļ vislabākais padoms ir tas: mācīties iztikt ar savu padomu un sava padoma nekad otram neuzspiest, bet labāk, cik spējams, izsargāties no padoma došanas.»
«Nebīsties vis, ka es spēšu jau tik drīz tavu padomu pieņemt,» Liena runāja drusku jautrāk, «kaut gan atzīstu viņu par labu; bet Oļiņi, lai gan viņi šai lietā mani spiež pildīt tikai viņu prātu, ir man pa daļai tikpat kā vecāki, tāpēc saņemt pret viņiem tādu galvu būtu man pa daļai pret apziņu, jo viņi ir man darījuši un vēlējuši arī diezgan laba; bet tomēr atkal, kad iedomāju, ka man jāiet pie Prātnieka, tad uzņemos labāk visus citus grūtumus nekā to.»
Kad viņi vēl bij kādu brītiņu runājuši, tad Liena kļuva nemierīga un sāka taisīties uz māju. Šķiroties viņa teica vēl Kasparam: «Es nevaru tev, mīļais, apslēpt kādas sirds bailības, kura man neizprotama, un pati nezinu, kur un kā viņa ceļas; tomēr allaž, kad iedomāju par mūsu savienošanos, tad tā mani baida, it kā kad tuvotos kāds tāļs negaiss. Bet man liekas, ka tas ceļas vairāk no tiem biedinājumiem, lāstiem un nelaimes pasludinājumiem, kas man jādzird no saimnieces un citiem. Ko tu, mīļais, par to saki? Vai tādām iepriekšjūtām var būt dzīvē kāda nozīme?»
Kaspars paraustīja tik plecus un, kā likās, negribēja atbildēt uz šiem vārdiem nekā, bet, kad redzēja, ka Liena gaida cieti atbildes, tad sacīja pēc kāda brītiņa it kā negribēdams: «Var būt un nevar būt, kā pats cilvēks to grib un spēj vai arī kā kurš to lietu uzskata un pieņem.»
Šī atbilde gan Lienas neapmierināja, jeb vismazāk Liena tās nesaprata, tomēr viņa pēc visas šās sarunāšanās jutās daudz stiprāka un drošāka, it kā tāds, kuram parādīts ceļš pēc tam, kad viņš maldījies ilgu laiku bīstamās vietās.
Tagad Liena, saņēmusi savas puķes, vainagus un bodes pirkumus, gāja pa to celiņu birzē iekšā, pa kuru Kaspars bij nācis, jo viņš aizgāja tālāk uz savu darbu.
Kad bij birzei cauri un iznāca atkal klajumā, no kurienes varēja jau Irbēnus redzēt, tad — dievs zin kur atgadījies — Pietuka Krustiņš pilnā rakstnieka un tautieša apziņā ar papīra rulli padusē un labi garos matos nāca kā pasaukts pa braucamo ceļu uz Irbēniem, tā ka Lienai bij gribot negribot ar viņu jāsatiekas pašā tai vietā, kur viņas teka uzgāja uz braucamā ceļa. Kaut gan Pietuka Krustiņš, redzēdams, ka Liena nesteidzas, gāja arī ļoti lēnām, tomēr viņš nokļuva pie minētās vietas kādus acumirkļus agrāk un apstājies gaidīja, līdz Liena pienāk. Kad viņa bij vairs tik kādus soļus vien atstatu, tad, cepuri paceldams un nolocīdamies, viņu sveicināja: «Sveika, cienījamā tautiete!»
Pietuka Krustiņš un Liena
«Sveika, cienījamā tautiete!»
No pirmējās skumjības un grūtsirdības nebij Lienas sejā pazīstamas vairs gandrīz ne pēdas, vismazāk priekš Pietuka Krustiņa ne. Viņas stiprā daba spēja sirdsēdas citu priekšā savaldīt un apslēpt, tamdēļ arī tie vārdi, ar kuriem viņa saņēma Pietuka Krustiņa sveicinājumu, uz viņu pašu nemaz neskatīdamās, skanēja pilnīgi kā uzzobošana: «Vesels, vesels, slavenais tautas dēls!»
«Lūgtu, jaunkundze, vai jums nepatiktos atļaut man to laimi palīdzēt nest jūsu jaukos vaiņagus?» Pietuka Krustiņš, kādu soli pretī steigdamies, jautāja.
«Nepatiktos vis,» Liena atbildēja, drusku nicinoši smīnēdama un iedama bez apstāšanās tāļāk.
«Bet lūgtu, jaunkundze, jūs neliegsat man jel iet jums līdzās?» tā Pietuka Krustiņš, Lienai līdzsteigdamies un patiesi kā lūgdamies, izsaucās.
«Vēlēt gan arī nevēlēšu,» Liena atteica, iedama veiklos soļos projām.
Pietuka Krustiņš, būdams vēl arvienu kādu soli aiz Lienas, bet cīzdamies tikt viņai līdzās, pusteciņos iedams, sāka runāt: «Jā, jā, cienījamā jaunkundze, cilvēka mūžs ir raibs kā pupu zieds: te glaimo mūsu sirdīm liega laimība, te atkal mētā viņu drūmīgas likteņa aukas ar savām tumšām bangām gar sirmām sadzīves klinšu sienām; te paceļ mūsu fantāzija uz saviem ideālīgi burvīgiem spārniem augstu teorijā, te atrodamies un nogrimstam atkal, par piemēru, sīkos ikdienišķi praktiskos rūpestos, kuri kavē mūsu gara lidināšanos aiz zvaigžņu sistēmas citā ārpasaulīgā gaišumā. Arī jums, jaunkundze, ir tagad, kā vispārīgi dzirdams, kāds bēdu mākonis aptērpis jūsu laimības horicontu, bet esat tik pastāvīgi mīlestības temperamentā un nepametat cerības, jo šis zelta eņģelis pats nav pametis kaunā neviena, kas vien ir turējies neatkarīgi pie viņa. Arī manas krūtis ir šai ziņā sāpīgi piemeklētas, analizētas un pārbaudītas, tā ka tās vātis, ko liktenis manā dvēselē tik nežēlīgi sitis un viņas nervus satriecis, nav vēl nebūt sadzijušas un laikam nesadzīs arī. Mīlestība ir atstājusi manā sirdī nelaimīgus, daimonīgus un sērīgus iespaidus, tāpēc es arī spēju tik melankolīgi jeb sēri dziedāt, tāpēc es arī spēju pilnīgi sajust un notaksēt jūsu bēdas līdz pēdējam atomam, caur ko drīkstētu būt jums par bēdu biedri, kuram jūs droši varat uzticēt to, kas jūsu sirdi spiež, jo dalītas bēdas, kā ģermāņi saka, ir tikai pusbēdas.»