«Man nekādu bēdu nav ar tevi ko dalīt; un, ja būtu, tad tomēr tu viņu nest nevarētu,» Liena strupi atteica.
«Jūsu fiziognomija gan to nerāda, ka jums būtu kādas bēdas bijušas, bet publikai jau sīki tas zināms, un tautas balss ir dieva balss, kā grieķi saka; tāpat arī tas, ka es tādu bēdu neprotu nest, nav dibināts vārds, jo mana sirds, kuru vēl skūpstīja nesen Cefirs Floras klēpī, ir tagad kā poda gabals un salauzīta kā lilija no aukas ziedonī, tā ka es gan laikam nespēšu aizsniegt sava dzīves ideāla. Mīlestības dievība jeb Līga, kuru jau vecie helēņi dēvēja par Amoru, bēg no manis. Es laikam nevarēšu apprecēties!»
«Kad nevari — neprecies.»
«Bet praktiski dzīves apstākļi mani uz to spiež, jo kā lai uztic svešam cilvēkam saimniecību?»
«Nu, kad spiež, tad precies.»
«Jā, bet mana mīlestība kavējas un meklē sava sapņu tēla citā, ideālīgā un dzejīgā pasaulē, jo prozaīgā, ikdienišķā zemes virsū viņa tā neatrod.»
«Kad tā ir, tad ej un precies citā pasaulē.»
«Bet tā ir, jaunkundze, tik tāda izfantazēta pasaule, kur neviens nedz precējās, nedz tiks precēts.»
«Tad iztiec ar savām fantāzijām.»
«Tomēr es gan šķietu, ka spēšu sevi pārvarēt un piespiest uz precēšanos šepat, jo es jūtos šai ziņā stiprs diezgan, tā ka enerģijas un centienu man uz to netrūks.»
«Pārvaries vien un precies.»
«Bet drūmīga un sēra paliks mana sirds tomēr arvienu, jo viņa ilgosies allaž pēc mūžam neaizsniedzamā ideāla.»
«Kad tā ir, tad neprecies.»
«Tomēr es raudzīšu arī šai lietā sevi pārspēt, jo nav labi cilvēkam, kad viņš garīgi visai apcietinājās. Mums būs sevi uzvarēt, jo iekš tā cilvēks parāda vislielāko dūšu, kad apprecas pret visu savu fantāziju.»
«Jā, jā,» Liena strupi atteica, jo viņai bij apnicis likt Pietuka Krustiņam griezties kā kaķim pēc savas astes. Tomēr viņš nepalika vis mierā, bet stāstīja vienādi un joprojām par platonisku jeb augstu dvēseļu mīlestību, pēc kuras viņa sirds slāpstot un kuras viņš pie šās pasaules cilvēkiem meklējot velti.
Kamēr Pietuka Krustiņš, iedams Lienai līdz, tulkoja tā savas sirds dziļumus un augstumus, tikām iebrauca Irbēnos pie Oļiņiem Prātnieks ar vecāko palīga mērnieku Raņķi, kuram bij uzdota jaunu robežu izdzīšana, kā vecais jeb īstais mērnieks tās iezīmējis rullī. Visi Oļiņu mājas ļaudis bij uz kājām, rīkodamies vairāk nekā uz kādām godībām un skraidīdami ātrāk nekā pie ugunsgrēka dzēšanas: tur tika kauts, vārīts, cepts, kapāts, skaldīts — tīri kā kādā muižas saimniecībā. Puiši un puikas: cits uz to krogu pēc bairīša, cits uz otru pēc vīna, cits uz trešo pēc konjaka, araka un zeltera, jo bij dzirdēts, ka ar šo pēdējo dzērienu mērnieki mēdzot atskaidrot dūšu, kad nevarot vairs dzert. Kaut gan klēts bij no visām rīkošanās vietām labi attālu, tad tomēr ne tikvien pagalmā, bet pat «dūmu istabiņā» un pagrabā citādi nerunāja kā tik vien ar pusbalsi. Kad Liena ar Pietuka Krustiņu atnāca, tad bij visa gādāšana pašā spēkā. Laime tik, ka Oļinietei nebij šoreiz daudz vaļas, nedz arī drošības troksni celt, citādi gan Liena bez lielākas pārmācības nepaliktu, bet šoreiz par žēlumu nevarēja vairāk nekā kā tik, pusteciņus garām skriedama, zobus sakodusi, iekniebt viņai sānos un uzsaukt ar saspiestu balsi: «Vai nu tikpat reiz atnāci?»
Klēts, kuras vidū sēdējā pie galda aiz pievērtām durvīm sveču gaismā Prātnieks ar Raņķi, bij izpušķota meijām, papardēm, vībotnēm un citiem tādiem sētmalu un lauku ziediem. Vienā sienmalā bij uztaisīta labi liela gulta; pie otras stāvēja skapis, bet pret vidu un pašā gaišākā vietā Oļinietes pūra lāde ar visiem saviem uzkrāsotiem putniem, par kuriem pati aizmaksājusi žīdam cimdu pāru. Aizdurvī sēdēja, plecus uzrāvis un saīdzis, kāds tīnis. Uz galda bij izlaists mērnieka rullis, tā ka turpat atlikās vieta arī kādām pudelēm, glāzēm, cigāriem un šķīvim ar baltu maizi un sieru. Mērnieks bij pusmūža vīrs ar iedzel- tainiem, pasprogainiem matiem, gludeni nodzītu seju, mazām, pelēkām, gandrīz drusku iezaļganām acīm un caurcaurīm tādā izskatā, no kura uzticība bēg. Viņa valoda skanēja brīnum strupi, nemīlīgi un, var sacīt,— nežēlīgi jeb necilvēcīgi. Viņš nolika patlaban pie malas dzēšamo gumiju, zīmēkli un linijālu, ar kuriem bij līdz šim uz ruļļa strādājis.
«Tātad nu, jaunskungs, ir tās vajadzīgās robežas no tām, kas nākošu nedēļu dzenamas un par kurām man bij zināšana, iztaisītas, tā ka vēl beigās paliek tik šī pati Irbēnu māja,» Prātnieks pačukstēdams runāja. «Bet tagad saņemat naudu par visām, tad padarīsat gan arī to, kas pie šās mājas būs vajadzīgs.» Viņš, to sacīdams, izvilka iz krūts kabatas papīrā satītu vīkstolu un sāka taisīt vaļā. «Šī nauda, jaunskungs, ir atkal tāpat priekš jums vien; par pašu mērnieka cienīgu tēvu tiks gādāts vēl sevišķi, tāpēc nemaz nav jābaidās, ka jums no viņa puses varētu celties kādas nepatikšanas, ja arī viņš uzietu, ka daža robeža atradusies citādi, nekā bij iezīmējis. — Lūk, še ir visi vīkstoliņi tāpat, kā satīti un kabatā iebāzti, — neesmu taisījis nemaz vaļā, nedz arī skatījies, tik vien saņemdams uzrakstīju vārdus: no Bambāna piecdesmit rubļu, no Stūraiņa sešdesmit, no Strūvuļa četrdesmit, no Ķēpes piecdesmit — pavisam divi simti. Un tad,» tā viņš, likdams pēdējo naudu ar īpašu svaru uz galda, sacīja, «no Oļiņa tēva septiņdesmit pieci. Tad jūs izdarīsat gan arī priekš viņa visu, kas būs vajadzīgs.»