Mērnieks, kurš pa to starpu bij sācis vēl drusku uz ruļļa strādāt, it kā nemaz Prātniekā neklausīdamies, saņēma naudu tik vienaldzīgi un patiesīgi kā kādu sen gaidītu parādu un noglabāja to kabatā, nemaz neskaitījis un neapskatījies.
«Lai nu še, jaunskungs, iet kā iet pa slātaviešiem, bet, kad tiksim čangaliešos, tad ies gan savādi,» Prātnieks, galvu papurinādams un pasmīnēdams, sacīja. «Tur man arī ir pazīstamu diezgan, un jau tagad sola vien naudu.»
«Bet to vien jūs pieraugat, ka jums kur nemetas,» mērnieks piemetināja auksti, it kā viņam pašam nebūtu tur nekādas daļas.
«Nu, par to vis, jaunskungs, nebēdājat; gan es zināšu saņemt karstu dzelzi ar lūškām,» Prātnieks, lepni galvu uz augšu pasizdams, atteica. «Bet tagad gan varam iemest, jo nu esat diezgan gudrojuši un labojuši. Tad parunāsim vēl par tām Oļiņa tēva robežām,» to sacīdams, viņš piepildīja glāzes.
Mērnieks, kurš tikām atkal skatījās domīgi rullī, atbildēja, acu nemaz nepaceldams: «Es tagad pat viņa robežās lūkojos, bet tur nav gandrīz vairs iespējams nekā darīt, jo mērnieka cienīgs tēvs jau pats arī, kā liekas, ir apzīmējis otru pusi drusku ciešāk.»
«Jā, es jau zinu gan, kādas tās robežas izskatās, jo mērnieka cienīgs tēvs pats man viņas izrādīja pēc tam, kad Oļiņa tēvs bij pie viņa ciemoties; bet tur var taisīt vēl labu tiesu citādi. Tomēr, jaunskungs, esat tik labi, baudīsim drusku uz jaunu dūšu un izdošanos.»
Mērnieks arī paņēma glāzi kā aiz gara laika, ļāva Prātniekam savu glāzi pie tās piesist un tad izdzēra. Pēc tam iededzināja jaunu cigāru, kad bij iesviedis veco, pusnopīpēto kaktā. Tad Prātnieks, ar salmu uz ruļļa rādīdams un pār rulli pārliecies, runāja atkal tālāk: «Lūdzu, jaunskungs, parādat rullī to lielceļu, kurš iet Irbēnu mājām garām uz muižu?»
«Raug še,» mērnieks atbildēja, ar zīmēkli pār rulli vilkdams.
«Un līkšņa jeb ezera līkums?»
«Tas ir še.»
«Tā, tā,» Prātnieks apskatīdamies sacīja un rādīja atkal ar salmu uz ruļļa. «Tad še būs laikam tas pliena kalns, kurš stāv Irbēnu mājai rīta pusē?»
«Jā, tas ir tas,» mērnieks, laizdams kuplus dūmus, atteica.
«Nu labi, labi,» tā Prātnieks tālāk, «tagad iet robeža taisni starp abām dzīvojamām ēkām, visai zemei cauri, bet viņu varētu griezt pa lielceļu uz Gaitiņu pusi un tad viņpus Gaitiņu sētas atkal Viņu daļā no lielceļa līdz ataugai pār tīrumu, kurš tad kristu Oļiņam, un nolaist pēc tam stāvu lejā, lielceļam pāri, tā ka tā pļava, kas lejpus lielceļa, un tas lielais mežs paliek arī Oļiņam. Gaitiņiem tad varētu atlaist tai vietā līdz ezeram kādu daļu no tā trūdas purva, kurš stāv starp abām dzīvojamām ēkām. To tad var arī viegli izskaidrot un aizbildināt, kādēļ tas tā darīts, jo saimniekam ir ļoti par labu, kad viņa zeme pieiet pie ūdens malas.»
«Tik ļoti robežas izlocīt nevar iedrošināties, jo mērnieka cienīgs tēvs varētu ņemt to ļaunā un atcelt vēl tāļāk atpakaļ, nekā tagad ir,» Raņķis teica cieti un skarbi.
«Par to, jaunskungs, nebēdājat nenieka, jo gādāts tiks, ka mērnieka cienīgs tēvs tās lietas nemaz neredzēs,» Prātnieks apmierinādams atbildēja.
«Jā, bet bez mērnieka cienīga tēva nāks vēl pār visu izlīdzināšanas komisija, un vismazāk tā nebūs ar šādu robežu mierā.»
«Nu, par komisiju, jaunskungs, ir vismazākā bēda, jo daži viņas locekļi, kas tur nāks no valsts puses, stāv Oļiņam ļoti tuvu. Mērnieka cienīgs tēvs no sevis nesacīs nekā, un, kad tie visi cietīs klusu vai arī aizstāvēs šo pusi, tad lielskungs vai muižas kungs vien necelsies pretī,» tā Prātnieks izskaidroja. «Turklāt pa Gaitiņa pusei komisija nebūt neies, jo viņš, tas jaunais, ir visiem ieriebis. Ja jūs, jaunskungs, tomēr nevarētu palaisties uz to, ko es saku, tad drošības dēļ varam darīt vēl tā: aizņemiet no tā tīruma kāda puspūra vietu vairāk vai arī no trūdas purva kādu pūra vietu mazāk, lai tad komisijai tiek drusku vai no tīruma ko atlaist, vai no purva ko pielikt.»
«Bet es nemaz nevaru ticēt, vai komisija tik akla būs, ka tādu robežu atstās?» mērnieks sacīja smiedamies. «Pa visu Slātavu nebūs otras tik trakas robežas.»
«Droši, droši!» Prātnieks uzstāja. «Jo šo robežu komisija atstās bez neviena vārda, lai viņa būtu vēl trakāka.»
Kad mērnieks uz to nekā neatbildēja, bet skatījās arvienu savā rullī, jo viņš reti vien mēdza acis pacelt, tad Prātnieks runāja atkal tālāk: «Oļiņa tēvs ir lēnīgs vīrs, — pats viņš laikam ar jums nedz runās, nedz var arī šādās lietās ko izrunāt, jo tikko viņu reizi mēs abi ar saimnieci varējām piespiest nobraukt pie mērnieka cienīga tēva; bet tā gan viņš vēlas, lai jūs tādu robežu taisot, pavisam pati saimniece to ļoti grib. Un, īsti sakot, tas ir viena alga, kādu robežu starp šīm divām sētām dzen, jo vai ilgi, vai īsi, — viņas paliks abas tik vienam saimniekam — Oļiņam, tādēļ ka otrs, tāds ubags, kā tas ir un kā Oļiņa tēvs viņu sauc, nevarēs uz dzimtu savas mājas iepirkt, tāpēc šāda robeža palīdzētu izspiest viņu drīzāk laukā, par ko tikpat kungs, kā valsts un, ar vārdu sakot, visi priecātos, jo viņš, tas malēniešu diedelnieks, še nekas vairāk nav kā tik visiem pretinieks un starp visiem nemiera cēlējs, — tāds neuzticams, ļauns un kā pusmēms staigā. Nezin ko varbūt viņš nedomā par jums pašiem?»