Выбрать главу

Mērnieks paņēma linijālu un sāka rullī zīmēt, bet tai pašā brīdī bij dzirdama stipra zvanu skaņa un ratu rībēšana. Abi runātāji drusku satrūkās. «Laikam būs citi mērnieka jauni kungi,» Prātnieks uzcelda­mies sacīja. «Izzīmējiet vien jūs, jaunskungs, visu, kā vajag, es iešu un viņus kādu brīdi uzkavēšu.» Ar šiem vārdiem viņš izsteidzās ārā, kur ieraudzīja patlaban pilnā jonī ratus ar trim zirgiem un vairāk ilkšu zvaniem pagalmā iebraucam. Pagalma vārti nebij priekš tāda aizjūga diezgan plati, tāpēc tie, ar varu triekti, līdz ar vienu stabu izgāzās un salūza. Pie istabas durvīm tika viss triektais aizjūgs uz pēdām apturēts. Iekšā sēdēja pavisam divi mērnieki un Švauksts par braucēju; bet visi trīs, kā varēja redzēt, bij jau pilnā dūšā. Švauksts, turpat priekšā sēdē­dams, izrāva pulksteni iz kabatas ar visiem spīduļiem un sacīja labi dikti: «Par cwancich minut finf werst fertik!»

Švauksts ar mērniekiem iedrāž Oliņu pagalma

«Par cwancich minut finf werst fertik!»

Oļiņš bez cepures, ļoti laipni smīnēdams un neveikli nolocīdamies, steidzās pretī, sacīdams vairāk reizes: «Labdien, mīļie jauni kungi, labdien, labdien!» Švauksts atbildēja līdz ar citiem: «Dank, dank, Oļing papa!» Arī Prātnieks pie­steidzās no otras puses un tikpat pazemīgi kā Oļiņš. Kad visi bij ar piepalīdzēšanu izkāpuši no ratiem, tad Oļiņš ņēma pajūgu savā ziņā un nobrauca rijas priekšā. Visi zirgi bij putās un elsāja. Divi no tiem piederēja pašam Švaukstam un viens viņa pušelniekam. Ilksīs bij tas pats lielais sarkanais, kuru Oļiņš vārdoja pērn Miķeļa vakarā stadulā.

Atbraukušie, kad parunājās vēl kādu brītiņu pagalmā ar Prātnieku, tika vadīti no viņa uz klēti. Mērnieki, jauni puiši, bet nebūdami no dzimuma latvieši, latviski lāgā nemācēja un gribēja mācēt; bet Švauksts turpretī negribēja latviski mācēt, vai viņam bij žēl un kauns, ka māk latviski, tāpēc arī brīžam nevarēja izprast, ko viņš grib sacīt. Klētī viņi sagāja danciski vien.

«Ha, College, sie haben auch was zu saufen!» pirmais no atbrauku­šiem mērniekiem, pudeles ieraudzīdams, uzsauca savam vecākam darba biedrim, kurš, kā zināms, bij tur priekšā un tagad, savas darba lietas nokopis, stāvēja klēts vidū, viesus saņemdams. Iekams viņš spēja kādu vārdu atbildēt, tad jau otrs jaunais mērnieks ienākdams, kāju stipri uz grīdas sizdams un cepuri ap galvu griezdams, iesāka dziedāt visā spēkā:

Der Alte, der die Stunden misst, __ Hat Sand in seinem Glase,

D'rum er denn auch so mūrrisch ist Von Fers' bis auf die Nase. :,: Hātt' er im Glase unsern Wein, Was wiirden das fūr Zeiten sein!:,:

Vecākais mērnieks, Raņķis, dziedāja gan arī līdz un turklāt ļoti jaukā un stiprā tenora balsī, tik vien ne ar tādu dūšu kā jaunie, bet Švauksts kliedza pa vidu, kā iedomājās, un Prātnieks rādīja ar vaiga laipnumu, ka viņš tai dziedāšanai pilnīgi piekrīt.

Pa tām starpām bij jau pienācis vakars un saule uz iešanu. Pietūka Krustiņš, kurš Oļiņam pirmāk pieprasīja, vai mērnieki esot pie viņa, bet, kad Oļiņš atbildēja, ka viens esot gan, bet tagad guļot, tad aizgāja uz birzi, kā pats sacīja, garam spēka smelties un apsolījās vakarā atnākt, kaut gan netika nemaz uzaicināts. Viņš turēja cieti savu vārdu, jo, tikko bij izdzirdis zvanus skanam, tad tūliņ arī devies atpakaļ. Oļiņu atkal pagalmā sa­stapis, Pietūka Krustiņš tam stāstīja, turēdams sarullētu papīru rokā, ka viņš, tāpat kā Luteris, uz medīšanas būdams, neesot vis pavadījis laika veltīgi, bet sacerējis odu jeb augstu garīgu slavas dziesma, un tas ne­esot vis ikkatra vīra un ikkatra brīža darbs, jo tur vajagot savienoties mākslai ar augstiem fantāzijas spēkiem, bet par visām lietām būt pa­šam ceronim savā personā reliģiski aizgrābtam un garā paceltam pāri pār ikdienišķību. «Es jums, Oļiņa tēv, labprāt gribu likt šo savu jaunāko sacerējumu jeb gara ražojumu pirmām dzirdēt,» un, to sacīdams, sāka lasīt dziesmu Oļiņam priekšā. Bet pašā laikā pārbrauca kāds puisis no kroga ar dzērienu kasti, un Oļiņš aizsteidzās viņam pretī, pamezdams Pietūka Krustiņu ar savu augsto slavas dziesmu pagalmā vienu pašu. Viņš gan apstājās tūliņ no lasīšanas un sauca, Oļiņam aizejot: «Lai šim brīžam paliek; es izlasīšu gan citā izdevīgā brīdī.» To sacīdams, viņš salocīja papīru, iebāza to kabatā un gāja uz klēti, no kurienes skanēja atkal līksma dziedāšana.

Oļiniete, redzēdama viņu aizejam, sauca no dūmu istabiņas: «Vēl aizvelkas viens vazaņķa uz klēti! Kas gan tur viņus visus pierīdinās? Mērnieki vien bij aicināti un Prātnieka Andžs, bet tagad pienāks citu gandrīz vairāk.»

Oļiņš uzvilka arī savus adītos svētdienu svārciņus, paņēma kādas pudeles bairīša padusē, nogāja uz klēti un ieiedams sacīja: «Jums, jauni kungi, laikam jādzīvo gluži sausā?»

«Nav vis, nav vis, Oļiņa papa, sausā!» tā Švauksts ar Pietuka Krus­tiņu reizē atsaucās.

Oļiņš viņos nemaz neklausījās un sniedza pudeles Prātniekam, sa­cīdams: «Andž, taisi nu tu vaļā.»

Švauksts paņēma no galda cigāru pakiņu, kura bij gan laikam paša Oļiņa pirkta, un pats, jau vienu no tiem kupli pīpēdams, piedāvāja Oļi­ņam: «Bitte, onkul, cigar,» —Bet Oļiņš neņēma, laikam jau tādēļ, ka viņš maz pīpēja, bet jo vairāk aiz nepatikšanas pret Švaukstu, ka tas viņa mājā viņa paša mantu piedāvā kā savu. Vēlāk, kad Raņķis viņam piedā­vāja ņemt no tiem pašiem cigāriem, tad viņš paņēma vienu, dziļi palo­cīdamies un gandrīz ar trīcošiem pirkstiem.