Svētdienas rīts bij kluss, skaidrs un jauks. Prātnieks, kas gulēja dzīvojamā mājā, uzcēlās drīz pēc tam, kad Oļiniete izvadīja ganus. Arī Oļiņš bij jau augšā un, nosēdies pretī zināmai Marijas bildei, lasīja pirmās rīta lūgšanas. Prātnieks, tāpat svārkus vien uzmeties, iegāja pie viņa iekšā un, labrītu padevis, sūdzējās, ka esot viņam arī galva drusku durna, kaut gan dzēris neticis tikpat kā nemaz.
«Jā nu,» Oļiņš nopūzdamies atbildēja, «kamēr še grēku pasaulē mītam, tikām arī tas kungs it kā pārbaudīdams ļauj tam ienaidniekam uzlikt mums dažus nepelnītus grūtumus pie miesas un dvēseles; bet, kad būsim beiguši to ceļu tās miesas, «tad mums kaitēs vairs nenieka».» To sacīdams, viņš noņēma brilles un, uz grāmatas nolikdams, atkal svēti nopūtās.
Patlaban ienāca arī Oļiniete, kura, Prātnieku ieraudzīdama, sacīja: «Vai ciemiņš jau uzcēlies? Laikam bijusi cieta vieta; gaismiņa svīda, kad vēl apgūlās; es dzirdēju'gan, kad ienāca.»
«Kas, Irbēnu māt, vietai kait? Vieta bij kā kungam; bet par ierastu laiku miegs ilgāk nenāk.»
«Nu, kā jel tad vakarā visus apguldīji? — Vai Pietūka Krustiņš ar Švaukstu aizgāja?» tā Oļiniete. «Vietas gan es pataisīju tik mērniekiem vien: vecam gultā un jauniem zemē.»
«Vai tiem bij jāmeklē vairs kāda vieta? Tie atrada vietas visur,» Prātnieks atbildēja. «Gulēt gan aizgāja tik tad, kad bij viss tukšs un gandrīz arī viss sadauzīts. Var viņi dzert!»
«Vai Švauksts ar Pietūka Krustiņu ari plēsa traukus?» Oļiniete ar apspiestām dusmām jautāja.
«Laikam Švauksts gan vienu glāzi sasita.»
«Tad gan vajadzēja parādīt durvju,» Oļiniete, nevarēdama vairs valdīties, teica.
«Vai nu tādēļ jārāda jau durvis?» Oļiņš apmierinādamies sacīja. «Ko tur var darīt? Tāpat, jāsaka, kad vilku vidū esi, tad jākauc līdz.»
«Ak tā? Kas šis ir gan par lielu kungu! Jau izēdas, izdzeras par velti un tad saplēš vēl traukus! Viņš ir tik mērnieku atvedējs, tāpēc lai dzīvo pie saviem zirgiem; par tiem negādā neviens.»
«Lai ir, lai ir!» Oļiņš apsauca. «Kad tas krusts būs reiz pārgājis, tad būs pārgājuši arī visi Švauksti un citi.»
«Jā, izdošanas gan jums tiek,» Prātnieks sacīja, «bet par velti tomēr tās nebūs . ..»
«Jā, jā, Andž, es arī nupat gribēju prasīt, kā jel izdevās?» Oļiniete krita ar nepacietību Prātniekam valodā.
«Iztaisīju visu tāpat, kā runājām,» Prātnieks stāstīja tālāk it kā par kādu nieka lietu. «Jums krīt vēl tas tīrums aiz otrējiem līdz ataugai un viņiem atkal tā plienainā kalna virsa jūsu zemei apkārt līdz ezeram.»
«Lai tad kā! Ak tu dieviņ!» Oļiniete iesaucās pilnā priekā. «Nezin' kā gan es dievam to atdarīšu!»
«Jā, bet simt rubļu gan mērniekam iedevu,» Prātnieks sacīja paklusāk un it kā aizbildinādamies. «Mazāk nebij ko dot; tagad gandrīz visi tā dara; pa simtam vien, pa simtam vien dod; ar mazāk baidās iesākt runāt.»
«Labi, labi, Andž,» Oļiniete sacīja pieticīgā labpatikšanā, rokas salikusi. «Vai gan simts rubļu ir priekš tādas robežas kāda nauda? Tie var atnākt atpakaļ pa divi gadi.»
Oļiņš še nesacīja nekā, bet tik paberzēja pieri un negribot nopūtās. Viņš sajuta laikam iekšā kādu grauzēju un tika rauts šinīs ceļos ar varu it kā koks, kas iegāzies straumē ar visiem zariem un saknēm.
«Zināms gan, » Prātnieks apstiprināja. «Bet var būt, ka caur šo pašu lietu nāk vēl cits daudz lielāks labums: nav gan domājams, ka Gaitiņi spēs savu māju iepirkt; bet, ja arī spētu, tad tik šauri un nederīgi iemērīta māja nav nemaz pērkama. Tomēr, ja viņi ar labu iziet, tad jums gan paliek arī viņu daļa, jo pušelniekam ir pirmā roka un cits, kā jau sacīju, nevarēs uz tādas robežas nākt; bet tad jums, kad jūs gribat viņa daļu paturēt, tik jādot atlīdzināšana par mājām un par zemes labošanu un ieplatīšanu, tāpēc es gribu gādāt, lai viņiem tiek jāiziet bez nekā…»
«Tā, tā, Andž, tā!» Oļiniete priecīgi iesaucās.
«Un var būt, ka tas notiks itin drīz. Slazds jau ir gatavs — jārauga tik iedzīt iekšā. Bet nevajaga vien par to nekā runāt. . .»
«Vai, vai! Ko nu, Andž, par to bīsties?» Oļiniete iekrita valodā. «No manas mutes neizies ne peles pīkstējiens, tik vien tu, veci, pievaldies, ka neizpļāpā; mēle tevim diezgan svabada ir.»
«Ko man piekodini, to liec vērā pati,» Oļiņš atbildēja. «Bet ko mēs svētdienas rītā tik daudz par laicīgām lietām runājam? Dosim labāk godu tam, no kura viss labums nāk.»
Pēc tam sapulcējās visi mājas ļaudis vidējā istabā uz rīta lūgšanu, tik vien Oļinietes dēla vēl trūka, kurš nedrīkstēja tikt modināts, bet gar viņa gultu turpat dibena istabā bij jāstaigā uz pirkstu galiem, un, kad Oļiņš ar Prātnieku no turienes iznāca, tad pati aizklāja logu ar gultas segu.
Bij izgadījies, ka pašu laiku neatradās istabā nevienas dziesmu grāmatas, tāpēc Oļiniete iegāja pieliekamā kambarī, kur maizes skapja augšplauktā stāvēja brīžam grāmatas. Tur viņai gadījās uzķert Lienas dziesmu grāmatu, ko tā bij atnesusi jau sestdien līdz ar drēbēm, gribēdama iet svētdien uz dieva namu un zinādama, ka svētdienas rītā klētī nebūs ejams. Oļiniete atsita ātri vāku, gribēdama redzēt, kas tā par grāmatu ir, — un atrada iekšā Kaspara bildīti. Acumirklī iesitās viņas sejā niknums, un viņa gribēja tūliņ saplosīt bildīti gabalu gabalos; bet, drusku savaldījusies, paķēra turpat esošo maizes griežamo dūci, izdurstīja jeb izrakņāja ar to bildītei acis, sagānīja seju un tad ielika to tāpat līdz ar grāmatu skapī atpakaļ, paņēma no viņa citu dziesmu grāmatu un iegāja istabā uz rīta lūgšanu.