Šoreiz Oļiniete ar savu nejauki skarbo balsi, ar kuru viņa lielījās,, dziedāja tā, ka bij jātur patiesi ausis cieti. Tagad viņai ar bij iemesls tik stipri dziedāt, lai — kā viņa domāja — var dievam atlīdzināt to, ka tas licis mērniekam pārtaisīt robežu.
Pēc rīta lūgšanas iečukstēja Prātnieks Oļiņiem, ka viss dzeršanas iegāds esot vakar iztukšots, tāpēc lai nosūtot vēl pēc jauna, jo, kad celšoties, tad zāļu atkal vajadzēšot. Par maltīti arī lai gādājot: dūša būšot jāuztaisa no jauna, un priekš maltītes gan neaizbraukšot.
Tūliņ atkal izrīkoja abus puišus uz savu krogu katru un vienu kalponi vēl uz tuvākiem zvejniekiem un makšķerniekiem pēc zivīm.
Patlaban bij saliktas brokastis uz galda, kad ienāca Pietūka Krustiņš sabozies un, kā varēja redzēt, ar briesmīgām paģirām, bet savu manuskriptu jeb, kā pats sacīja, tautas mantu nesa cieši padusē. Viņš, kad gulēt taisījās, izgāja no klēts, gribēdams atspirdzināties, bet neienāca vairs; tik vien tagad otrā dienā celiņa malā, uz klēti ejot, bij redzams kaņepēs liels viļaknis, par ko atkal, zināms, Oļinietei tika ko sirdīties. Švauksts bij aizstreipuļojis uz rijas priekšu pie saviem ratiem un gulēja tagad tur piesaulē apakš ādas kā paradīzē; bet Pietūka Krustiņš bij iedzīts istabā gan laikam visvairāk no rīta vēsuma un no slāpēm, jo ienācis, plecus raustīdams un drebinādamies, prasīja tūliņ dzert. Pasniedza labu lielu krūzi dzēriena, no kura atlikās vairs kāda lāse vien dibenā, kad viņš bij padzēries. Pie brokastīm Pietūka Krustiņš negāja, kaut gan aicināja, bet apsēdās uz sola ar visu «tautas mantu» padusē.
Ēdot nāca runas par pestīšanas žēlastību un par to labumu, ka cilvēkam nav jānes savi grēki vairs pašam, kā vecos laikos bijis, jo nu varot viņus atdot un likt Pestītājam uz muguras.
«Man manas sirds jūtas tā nepieļauj, un es nedrīkstu kraut savu grēku Pestītājam virsū,» tā Pietūka Krustiņš, garā pār citiem paceldamies, sacīja.
«Es neskaitu nekā,» Oļiniete atteica, jo viņai bij uz Pietūka Krustiņa dusmas, «bet lieku vien viņam droši visus grēkus uz muguras, lai viņš nes, tas dieva jērs, tāpat kā krusta koku. Kāda tur man bēda! Es viņam par moku uz sāpju algu atdodu visas savas nastas; jo vai viņam nav spēka un vai viņš pats nav manis meklējis un mīlējis? Es gan nezinu otra tāda dvēseļu brūtgāna, kāds viņš ir; brīžam, kad ņemos, tad izstāstu viņam visu savu sirdi, gal' no gala un neapslēpju itin nekā.»
«Tāpat kā laulāti arī, kas mīlīgi dzīvo, neslēpj nekā viens no otra, bet izrunā savā starpā visu savu klāšanos,» Oļiņš sacīja.
«Ko nu laulāti vien! Kas gan laulība pret to siržu draudzību?» tā atkal Oļiniete, gribēdama būt vienādi par Oļiņu pārāka. «Vai gan laulāti izstāsta visu viens otram? Meli vien! Bet viņa priekšā es nebēdāju, lai mana sirds ir vai cik melna, — saņemt viņš saņem to ar prieku, kad tik dod. Salauztas un sagrauztas sirdis viņam īsti patīk; viņš pats saka, ka veseliem ārsta nevajag. Bet tagad tā pasaulīte mēdz pacelties gara lepnībā, un par dieva bērnu negribas nevienam būt. Kas, redz', kait neskriet pa plato ceļu? Tas ir izpušķots skaistumiem un kārumiem; bet dieva bērniem, tiem jābradā pa ērkšķiem.»
«Kas muļķis ir, tas pa ērkšķiem bradā,» Pietuka Krustiņš izsacīja it kā netīšu, savā nodabā.
«Ak tā, muļķis?» Oļiniete atkliedza jau ar dusmām. «Nu savā laikā gan redzēsim, kas būs muļķis bijis, vai es uz šaurā ceļa vai tu uz platā; paši raksti saka:
Daudz tur staigā, bet gan redzēs, Ka tie būs pievīlušies.
Gan redzēsi tu pats arī, ka paliksi ar savām pasaules gudrībām kaunā — tās ir viena negantība dieva acīs. Pielūgties, lūk, pielūgties, noraudāties un savas vainas atzīt, to tie skolotie tur par kaunu, it kā kad asaras būtu jāpērk par naudu; bet man ir pielūgšanās, atzīšanās un asaras par godu un prieku, kā vēl dziesmiņā dziedam:
No žēlastības vienīgi
Es dzīvoju it priecīgi.
«Jā, Oļiņa māt,» tā Pietuka Krustiņš atbildēja dziļā nopietnībā, «tavas pārliecināšanās saietas pilnīgi ar teoloģijas likumiem.»
Tā lieta gan laikam vilktos vēl tālāk, bet patlaban Antoniņš, kā Oļiniete pati savu dēlu sauca, bij uzmodies un — kā arvienu — sāka visā kaklā bļaut. Oļiniete iešāvās kā bulta iekšā un iznesa viņu, tāpat dīcošu, nēšus ārā; bet, klēpī sēdot, viņam tikko nemetās kājas pie zemes. Pa kādu bridi atkal ienesa atpakaļ, nolaida zemē un sacīja tā kā gadu vecam bērnam: «Stāvi nu, dēliņ, liels.»
Pietuka Krustiņš, kad bij apsildījies, atvadījās un gāja projām, teikdams, ka esot jāsteidzas uz māju, jo šodien būšot svētdienas skola. Prātnieks izgāja viņam līdz ārā un pieteica, lai, garām iedams, pasakot vecam Gaitiņam atnākt pa kādu brīdi šurp, jo viņam esot kāds cilvēks iedevis priekš tā kādu parāda naudu. Bet tā vien lai sakot, ka Kaspars nedzirdot.
Lienas vis pie galda nebij, tik vien ienāca nokopt. Kambarī, traukus noliekot, tā sacīja Oļinietei, kas arī tur iegāja, ka gribot iet uz baznīcu.
«Nejēga,» Oļiniete iesaucās. «Vai vēl nebūsi savas tiepas atmetusi? Šodien ir jādod brūtgānam gala vārds — tikpat kā precinieku diena, — bet pati skriešot uz baznīcu! Un tad vēl jātaisa kungiem pusdiena arī — tik daudz darba >—
«Ko es tev esmu sacījusi arvien, to saku arī tagad un to pašu sacīšu turpmāk, ka pie Prātnieka neiešu,» Liena atbildēja lēni, bet viņas balss skanēja patstāvīgi. «Tāpēc tas ir ne tikvien veltīgi, bet pat aplam, ka tu to cilvēku tādā ziņā kavē un maldini.»
Sie vārdi Oļinieti ierāva atkal nejēdzībā; viņa sāka plosīties, lādēt un lamāties tāpat kā arvienu, kad dzirdēja šādu atbildi no Lienas. «Bet pie tā, kuru tu esi iedomājusi, pie tā tu arī neiziesi, kamēr es dzīvošu! Var būt, ka nākošās nedēļās kungs iztrieks viņu pavisam no mājas, tad lai iet suņus sist un zirgus zagt. Ja tu ietu pie Prātnieka, kas tad viņam liegtu atnākt arī šurpu kādreiz paciemoties? Tad es arī ļauna nevēlētu un lūgtu vēl kādreiz par viņu dievu; bet, ja tu no viņa neatstājies, tad es, tāpat kā toreiz sapnī, kad tiktu pie viņa klāt, tad knaibītu vien, līdz saknaibītu gluži gabaliņos. Mani tu laikam gribi grūst kapā tā diedelnieka dēļ? Ak tad šī ir tā atmaksa par kopumu, par izaudzējumu, par izvilkumu no dubļiem? — Neklausīšana un patgalvība ir manas mīlestības alga! Lai nu redz un skatās pats dievs, kā dara! Kad es tevi tā mācīju? Tiesa ir, kā veci ļaudis saka: «Izvelc suni no ūdens, un viņš tev iekodīs rokā.» Kad es to zinātu, tad es paņemtu labāk čigānu bērnu audzēt nekā tevi. Labu darīdama, esmu nopelnījusi kaunu sev un visiem saviem radiem. Lai nu visa pasaule smejas, ka Oļiņa mātes audzēkne iet pie malēniešu nabaga! Es pie viņa neietu, lai viņš te manā priekšā vai izstieptos!»