Kamēr Oļiniete tā plosījās, tikām Liena nolika baznīcas drēbes, paņēma no skapja savu dziesmu grāmatu un sacīja tāpat mierīgi kā arvienu: «Par audzējumu un kopumu es tev pateicos un, ja vajadzīgs, palieku tev par kalponi, cik ilgi tu to gribi, lai vai pieci gadi pret vienu; bet ar šām iedomām tu liec mani pavisam mierā, — piepildīties viņas nevarēs nekad.» To sacījusi, Liena izgāja ārā un atstāja Oļinieti gandrīz kā pusārprātā: kliedzam, lādam, matus un drēbes plēšam un aiz dusmām raudam.
Liena izgāja drusku ārpus mājas un apsēdās kādā iemīlētā vietiņā, ežmalā pie rudziem. Mierinādamās viņa gribēja lasīt dziesmu grāmatā, bet uzšķirot ieraudzīja Kaspara bildīti, par kuru divkārt iztrūkās: pirmkārt, tādēļ ka to atrada šai grāmatā, jo tagad tik vēl atminējās, ka vakar steigdamās bij viņu tur ielikusi, bet gan veselu; otrkārt, tādēļ un tādēļ jo vairāk, ka tagad atrada viņu sagānītu. Bildīte palika viņas rokā, bet grāmata izslīdēja zemē. Bālums un sārtums mainījās stipri Lienas vaigos, pār kuriem noritēja ari kādas straujas asaras. Lielu laiku viņa sēdēja, to bildīti uzlūkodama un visu citu aizmirsdama. Pēdīgi, it kā drusku atjēgdamās, pacēla no zemes mīļo, svēto grāmatu, ko zināja pa pusei no galvas, bet kurai apzinājās darījusi tagad pārestību tikpat caur to, ka, no laicīgām jūtām pārspēta, viņu aizmirsa un ļāva tai noslīdēt zemē; tāpēc tagad, it kā pielūgdamās un no jauna salīdzinādamās, grāmatu noskūpstīja.
Prātnieks bij tūliņ pēc brokastīm izgājis sava zirga apraudzīt un atsiet. Atpakaļ iedams, viņš ieraudzīja Teni nākam — vestēs, sasmērētos zābakos, svētku dienu pīpi rokā un bārdu patlaban kā nodzinis.
Prātnieks pagāja viņam kādu gabaliņu pretī un sasveicinājoties sacīja: «Raug, raug, Irbēnu tēvs tagad tīri jaunā kungā.»
Prātnieks un Tenis
«Jā, dēls, nu esam abi, kā smejies, kārtas biedri un brūtgāni…»
«Jā, dēls, nu esam abi, kā smejies, kārtas biedri un brūtgāni,» Tenis atbildēja ar saviem cēliem smiekliņiem, pie kuriem bij nomanāms jau pilnīgs zobu trūkums. «Redzēs, kā nu katram laime sviedīsies?»
Prātniekam, kā likās, šī Teņa veiklā atbilde drusku ķērās, kaut gan runātājs nemaz nedomāja, ka viņa joks atdursies pie otra patiesības. Prātniekam uz to nebij nekādas lāga atbildes; viņš gribēja jokot kaut ko pretī, bet tas viņam nekādi neizdevās.
«Jā, dēls, ko lai darām?» Tenis, it kā Prātniekam izlīdzēdams, sacīja. «Kad, kā smejies, mēle mutē, tad pamēļo.»
Prātnieks ieaicināja Teni pie rijas kambarī un sāka stāstīt, ka tagad esot patlaban tas laiks, kur ikkatrs, kas negribot nogulēt, gādājot par to, lai neiekrītot ar kaimiņiem nelāga robežas; bet par tām robežām, kas nākot vienam saimniekam starp otru, par tām še, Irbēnos, bēda neesot, jo tās tikšot izdzītas abiem par labu. Kaimiņu robežas apdzīšot papriekšu, un jau laikam tūliņ nākošu nedēļu, tāpēc viņš gribot Tenim arī pieminēt, ka tagad esot gandrīz pats pēdējais laiks, kur vēl tie, kas neesot līdz šim tai lietā nekā darījuši, varot to panākt, jo pēc būšot viss tas nepanākams, ko tagad varot vēl par nieku iemantot, kad tik noejot rītu pie mērnieka cienīga tēva.
«Nu, labi gan, mans bērns, tad es rītu dēlu sūtīšu,» Tenis cēli atbildēja.
«Jā, bet es tev nupat gribēju sacīt, ka dēlam tu nedrīksti teikt par to lietu nekā,» Prātnieks paklusu sacīja, «viņš ir savādas dabas cilvēks, kurš tai lietai var būt drīzāk par kaiti nekā par labu; tāpēc tev jāiet pašam, un viņam par to nav vajadzīgs nemaz un nekā iepriekš zināt, citādi viņš tevi nelaidīs.»
«Tas var gan, dēls, būt; bet es uz savu roku vien nekur nevaru aiz
skriet: man, kā smejies, īsi spārni,» Tenis atbildēja, pīpes galviņu cēlāk izgrozīdams.
«Par spārniem nebūtu liela bēda, jo tos var aizņemties.»
«Kur gan, dēls, aizņemsies? Tagad, kā smejies, vajaga spārnu ikkatram pašam priekš sevis.»
«Nu, ja tev nav, tad es aizdošu,» Prātnieks teica un uzlika divdesmit pieci rubļi uz lodziņa, pie kura viņi runādami stāvēja. «Lūk, še ir.»
«Bet es, Prātniek, dēls, nezinu nemaz, kā smejies, kur pie mērnieka ieiet, nedz ari ko runāt.»
«Gan dabūsi zināt, — es arī tur būšu rītu muižā un mērnieka cienīgam tēvam iepriekš par tevi ieminēšos; tik ej vien no paša rīta projām un nesaki nekā nedz dēlam, nedz citam.»
«Paldies, paldies, dēls, par padomu un palīgu,» Tenis, naudu saņemdams, sacīja. «Bet vai tik cienīgs mērnieka tēvs nebārsies vien?»
«Kad ar prātu visu darīsi, kādēļ tad bārsies?» Prātnieks iedrošināja. «Man nav ilgāk vaļas, tāpēc tagad ej tik mājā un liec vērā visu, kas sacīts; bet, lūdzams, nesaki nevienam nekā.»
Oļiņš, dzirdēdams sievu pa kambari kliedzam, gāja turpu raudzīt, kas tur esot par nelaimi. «Ko tu, Mad, plosies svētdienas laikā, kur klāt vēl ciemiņi mājā?» viņš, durvis pavēris, jautāja.