«Aiz ataugas, otrā celiņā pa labai rokai grieziet vien lopus iekšā Vai dzirdi, Ilz?» pienācējs — Tenis, — viņām aizejot, vēl uzsauca un, gaidīdams pienākam zirgus, atraisīja sarkano jostu, apņēma to par jaunu no priekšas uz muguru un tad, atkal atpakaļ ņemdams, savilka labi stīvi, palēkdamies kādas reizes uz augšu un paraustīdams plecus; tad izņēma galus reiz mezglā cauri un aizbāza tos aiz pašas jostas gar sevi.
No auguma viņš bija vidējs un sīks vīriņš, kādus četrdesmit piecus gadus vecs. Bārzda tam bija no vaigiem glīti nodzīta, bet pakakle atstāta pilna; mugurā zilgani, šķērēti svārki ar pogām, caur ko viņš bij pazīstams slātaviešos tūliņ un bez vārda par «malēnieti», jo slātavieši tad valkāja vēl no vienas vietas krunkotus, garus svārkus ar āķiem, kādēļ viņi izskatījās tīri kā kāda garīga ordeņa jeb mūku biedrības brāļi. Galvā tam atnācējam bija pelēka cepure ar atliektām, priekšā sasienamām austiņām un spīdīgu nagu; kājās zābaki, kuriem pie vienas oss karājās siksniņa uz divi gali, ar ko mēdz sasiet abus zābakus kopā un pakārt vadzī, kad nomauc.
«Kas tas tāds par sievieti, Kaspara tēv?» tā tā sieva, kura sēdēja uz vezuma, jautāja, kad zirgi sāka no jauna iet.
«Tā ir tur kāda veca paziņa no mūsu pašu puses, vārdā Annuža; varbūt esi dzirdējusi daudzinām,» viņš, pātagu vicinādams, atbildēja.
«Ak tad šī ir tā skaistā Lapenieku Annuža? Vēl tagad salīdzina iznesīgas un cēlas meitas ar viņu,» tā pieminētā sieva brīnodamās izsaucās un lūkojās vērīgi lopdzinējiem pakaļ.
Pēc kādas pusstundas laika sievieši un puisēns nonāca ar lopiņiem pie apzīmētā sānu ceļa, kurš bij aptaisīts līdz pašam lielceļam ar sētu, jo viņš arī laikam derēja par ganu ceļu, un pa abām pusēm bij tīrumi. Vezumnieki bij palikuši iepakaļ, tāpēc viņas, negribēdamas griezties nost vienas, apturēja savu dzenamo pulciņu. Vakars vairs nebija tāļu, un sāka mesties labi auksts, tā ka bij jādreb gandrīz pašiem dzinējiem, kā arī lopiņiem. Pa brītiņu sāka snigt un pūta smags vējš. Kad braucēji pienāca, tad griezās visi iekšā. Gatvā atradās — īsti vienā pakalnītē — vēl sniegs, pa kuru govtiņas, lai gan grūti, tomēr izbrida, bet pirmais vezums ar saviem braucējiem palika pašā vidū stāvot. Gan vēl sauca no otrā un pēdējā vezuma, lai nedzenot zirga sniegā, bet nelīdzēja vairs nekā, jo braucēja bija darījusi jau viņam pašu laiku ar visu miesas svaru no krustiem līdz ausīm ar pātagu tā, kā darīja Mozus ar zizli pa klinti.
«Vai pakausī acis, ka neredzi, kur jābrauc?» otrā vezuma braucējs, vēl itin jauns cilvēks, klāt nākdams, uzkliedza: «Labāk laid zirgu vienu pašu nekā dodi sievietim braukt!»
«Hm! vai tu nezināji, ka sieviešiem, kā smejies, gari mati un īss padoms,» Tenis sacīja tādā pašā cēlā valodā kā arvienu un gluži mierini pienākdams. Viņš, nekā daudz neapdomādamies, nedz aprunādamies, brida sniegā iedzītam zirdziņam klāt, it kā viens pats būdams, un sāka raisīt samestauklu vaļā.
«Vai izjūgsi?» otrā vezuma braucējs prasīja, vēl arvienu nesaprazdams, ko iesākt.
«Kas iejūgts, tas jāizjūdz,» Tenis atbildēja tā, kā mēdz atbildēt pieauguši bērniem uz tādiem jautājumiem, kurus tie jautā, jau zinādami.
«Kādēļ?» viņš prasīja vēl, it kā gribēdams likt saprast, ka viņam arī ir tiesība līdzzināt un līdzspriest par iedzītā vezuma izdabūšanu.
«Tādēļ, ka zirgu var izvest vēl vienā gabalā, lai tad to vezumu, ja gribēs, varēs kapāt,» Tenis, loku noņemdams, atbildēja.
Tā sieviņa, kura sēdēja uz vezuma, to redzēdama, nokāpa ar visu bērnu klusiņām zemē un aizsteidzās lopdzinējiem līdzi. Izjūgto zirgu Tenis piesēja pie tā paša vezuma, kur tas sāka grauzt salmus; pēc tam abi vīri izņēma sētai vienā starpā kārtis un aizbrauca ārceļu pa tīrumu ar tiem abiem pārējiem vezumiem uz nozīmēto ciematu, kurā patlaban sagāja dzinēji ar lopiņiem.
Irbēnos bija pavisam divi saimnieki, bet viņu ēkas stāvēja labu gabaliņu vienas no otrām, tā ka bija gandrīz jādomā, ka ir īpaši divi ciemati. Tas saimnieks, kura vietā nu šie mūsu iedzīvotāji sagāja, bij aizgājis jau pirms dažām nedēļām uz «silto zemi», kurp devās tolaik daudz ļaužu no tā apgabala. Ienācējiem rāda jaunā vieta diezgan nemīlīgu un šausmīgu vaigu: viss tukšs, auksts un pat sniega pieputināts, kā postaša, un pašas ēkas arī nebij nekādas jaunās un skaistās. Kamēr sievieši raudzīja nolikt lopiņus paspārnē, tikām vīrieši, vienu vezumu izkrāvuši, aizbrauca pēc palikušā vezuma, ko izlika tanīs tukšos ratos, tad izbīdīja iedzītos ratus ar atlikušām mantām atpakaļ no sniega, iejūdza zirgu un pārbrauca ar abiem vezumiem mājā.
Dzīvojama ēka bij tikpat auksta kā citas, tāpēc viņu vispirms izslaucīja un iekurināja ar kaut kādiem mietiem un kāršu galiem, ko varēja atrast, jo malkas vecie iedzīvotāji nebij pametuši nemaz. Tad sanesa iekšā visas drēbes, ķisenus un salmus, kur gulēt. Kamēr vēl vārīja turpat krāsns priekšā vakariņām putru, tikām mazais lopdziņa puisēns Kaspars bij jau sienā aizmidzis. Gan māte viņu vēl modināja pie vakariņām, bet nekā, jo viņš pa reizei tik atmuldēja, vai saukdams suņa, vai dzīdams lopus. Māte noāva viņam, tāpat guļošam, slapjo apavi, apguldīja un apsedza pašu cik spēdama labāk. Kad bija drusku apsildījušies un paturējuši vakariņas, tad devās visi pie miera, kur un kā katrs varēdams. Abām mātēm ar bērniņiem uztaisīja vietu krāsns tuvumā. Ilze pati apgūlās malā, un mazais Kaspars tad palika vidū starp viņu un Annužu.
Gurdums piespieda drīz visus gulētājus padoties miegam, kurš izdzēš no prāta visas bēdas un rūpes it kā gulētājs sveces liesmiņu, līdz to atkal iededzina pats otrā rītā no jauna vai arī līdz atspīd saule. — Tur gulēja nu visi izvārgušie ceļinieki savās cietās vietās un aukstā istabā tik saldi un maigi, ka pat mīkstnieks viņus apskaustu. Tur gulēja nu atkal līdzās divas no bērnu kājas uzticīgas draudzenes. Tāpat bij viņas gulējušas daudzkārt savā tikko vairs gara acīm saredzamā jaunībā, būdamas vēl bezrūpīgas un jaunas meitenes. Ak, cik daudz un dažādi laiki nebūs izplosījušies ap vienu un otru pa tiem ilgiem gadiem, kamēr viņas nav tikušās! Kas nebūs noticis vienai un otrai tai visā dzīves ceļa gabalā no jaunības līdz pusmūžam! Gan šis gabals brīžam izlikās īss un jauks, it kā kad skatās taisni pār kādu ieleju, un tāpēc ikkatrs dzīves ceļa uzsācējs dodas līksmi tur iekšā, bet drīz redz, ka ir vīlies, jo ceļš iet līku loču pa tuksnešiem un purviem, tā ka daudzkārt tik ar grūtībām var sasniegt otru malu, no kuras, atpakaļ skatoties, gan izliekas nostaigātais ceļš tāpat īss un jauks, it kā iesākot; bet tad jau zin caur piedzīvojumiem, ka acis viļ.