Viņiem vēl turpat esot, ielīda bailīgi pie tiem divi no mazākiem un vājākiem saimnieciņiem, nesdami katrs trīs pudeles bairīša, kuras nolika Prātniekam priekšā uz galda un sacīja laipni, bet nedroši: «Dzerat nu,» — un paši pie tam atkāpās kaktā.
«Kas gan lai tagad to bairīti plītē?» Prātnieks, lielkundzīgi atzvēlies, nicinoši sacīja. «Ja ir pudele vīna, tad gan.»
Prātnieks un vājākie saimnieciņi krogā
«Kas gan lai tagad to bairīti plītē?.. Ja ir pudele vīna, tad gan.»
Abi ienākušie izsteidzās ārā.
«Labus cigārus arī!» Prātnieks sauca viņiem vēl pakaļ.
Pa brītiņu viņi bij atpakaļ, nesdami viens pudeli vīna, otrs vairāk pakiņu cigāru, ko visu atkal nolika Prātniekam priekšā. Kaut gan viņi iestājās atkal tāpat kaktā kā pirmāk, tad tomēr pie tiem bij nomanāma jau lielāka, drošāka un laimīgāka apziņa par to, ka viņu vīns un cigāri atrada žēlastību Prātnieka acīs, kurš pasniedza citiem un — ak tavu cerības pilnu laimi! — arī viņiem pašiem cigārus, ieliedams arī pa glāzei bairīša, bet vīnu dzēra gandrīz pats vien.
Pie dzeršanas un pīpēšanas sāka valoda griezties nemanot uz tagadējām valsts būšanām, jo tās nevarēja iziet nevienam no prāta. Prātnieks bij, kā jau allaž, valodas vadītājs. «Šinīs pašās dienās vajaga notikt kam jaunam,» viņš sacīja. «Krist kādam jākrīt, bez tā pāriet nevar, un, kas kritīs, tam ragi lūzīs, to es pasaku jau tagad. Tādas lietas ir visas man iepriekš zināmas, un nekas nenotiek, par ko es nezinātu sacīt jau papriekšu, kādu galu ņems. Kas domājas būt gudrs, tas lai neaizmirst, ka citi ir par viņu gudrāki un ka gudram gudra nelaime. Nu, vairāk es negribu nekā sacīt, jo ar laiku gan ikkatrs pats visu redzēs un dzirdēs. Apslēpts nekas nepaliek.» Kad kādu brītiņu bij cietis klusu, tad, glāzi ņemdams, runāja atkaclass="underline" «Kaut varētu vien sagaidīt goda maltītes, tad atkal to vakaru zaļi nodzīvotu ar visiem mērniekiem kopā. Šās divi pagājušās dienas dzīvojām gan uz nebēdu: vienā liešanā! Vēl tagad pa galvu rūc vien. Tāpat sestdien, kā vakar mēs ar Raņķa kungu vien vairs palikām uz kājām, bet citi visi nogura vien cits pēc cita. Vajaga pie laika ieradināties, lai goda maltītē var izturēt līdz, jo tie vis neviens nesvētīs, bet raus, cik katrs varēs. Mums, runas vīriem, būs gan, protams, atkal jāspriež par visu izrīkošanu un pašiem jāiet varbūt pie kārtības izvadīšanas.»
Tā runādams un stāstīdams, viņš izdzēra ne tikvien vīnu, bet arī labu tiesu no atnestā bairīša, ko pirmā galā atraidīja, un, projām iedams, sabāza visus cigārus, kas bij atnesti un atlikuši, mēteļa iekšpuses kabatā.
Uz augšu ejot, piesitās pie Prātnieka tie paši bailīgie ļautiņi, kuri bij piedzīvojuši to laimi, ka varēja savu reizi viņu krogā pacienāt. Cik necik caur to iedrošinājušies, viņi sāka stāstīt, ka esot dabūjuši nepatīkamu robežu; viens žēlojās par noņemtu mežu un par mazu ganību, otrs par pļavām, kurām apgraizītas līku loču visas labākās malas un noņemti visi dārzi līdz ar apināju. «Tu, Prātniek, gan zini visas tās mērīšanas lietas tāpat kā pats mērnieks,» tā viņi līdzsteigdamies paklusu runāja, «nezin vai pie izlīdzināšanas, kad brauks, kā stāsta, apkārt pa mājām mērnieks, muižas kungs un valsts valdnieki, vēl tādas nelāga robežas atcels un pārlabos?»
«Kas pie laika modīsies, tam atcels, — kas nogulēs, tam paliks tāpat,» Prātnieks atbildēja kā ar nepatikšanu.
«Nu jā, tā tad mēs arī gribējām aprunāties, lai var zināt, kas darāms,» līdzgājēji sacīja, «jo ar savu padomu vien nekā nevar iesākt.»
«Ar savu padomu jau dažs labs ir ieskrējis ugunī un dažs ari vēl ieskries,» Prātnieks atteica. «Bet šādas lietas runājamas tik starp diviem, ja kas grib.»
Tūliņ abi vecīši atrāvās atpakaļ un, drusku savā starpā parunājušies, izšķīrās, viens aiziedams uz krogu atpakaļ, otrs steigdamies Prātniekam līdz, ar kuru, kad bij viņu panācis, iesāka atkal runāt pamesto valodu.
«Jā, naudu, naudu,» Prātnieks sacīja, «tā ir pirmā un lielākā lieta, ja grib ko panākt, jo bez tās nav nekas izdarāms.»
«Naudas gan man šoreiz tik daudz nav klāt, cik varbūt vajadzētu,» vecītis elsdams atteica, «bet es raudzīšu drīz dabūt, ja tik vien tu, mīļo Prātniek, paņemies to manā vietā izdarīt; es neesmu nedz tā iesācis, nedz arī man var izdoties, un mērnieki ir arī man visi nepazīstami, tā ka nezinu, kur papriekšu jāiesāk.»
«Nu, palīdzēt es tev varu gan,» Prātnieks atbildēja auksti un vienaldzīgi, «un tad, zināms, ies tā lieta pa īstenu, drošu ceļu un nebūs par velti; bet sameklējies tik pie drīzumā — laiks necieš.»