«Tagad man ir ducis vīna līdz,» vecītis paklusu un bailīgi sacīja. «Nezin kā būtu, kad to dāvātu vecam mērniekam? — Bet vai viņš ņems vien tik daudz pretī?»
«Es tagad iešu pie mērnieka cienīga tēva,» Prātnieks atbildēja, «tad par to arī ieminēšos. Var būt, ka ņems gan, bet tik daudz gluži ne.»
«Jā, esi gan tik labs,» vecītis lūdzās, «ieminies, ieminies par mani! Es tevi, nudien, neaizmirsīšu! — Bet mans kaimiņš, kurš aizgāja uz krogu atpakaļ, tas arī gan gribētu ar tevi parunāties …»
«Jā, pēc varbūt varēs gan,» Prātnieks strupi atbildēja, «bet papriekšu man jāiet pie mērnieka cienīga tēva.»
Jau stāvēja labs pūlis slātaviešu pie mērnieka durvīm, kad Prātnieks piegāja. Viņš, nemaz neapstādamies, spiedās tik visiem cauri līdz pašai pirmajai vietai pie durvīm, ko viņam arī neviens negribēja liegt, bet ko gan citā vietā un citam vis slātavieši nepieļautu, bet turētos, lai vai ugunis iemetas elkoņos.
Pie mērnieka iegājis, Prātnieks izturējās drusku gandrīz ar kādu draudzības tiesību un lepnumu. Pie visa varēja nomanīt, ka viņš tur nebij rets viesis un ka tās darīšanas un valodas, ko viņi turēja savā starpā, nebij nebūt jaunas. Prātnieks pēc kādas īsas sarunas lika mērniekam naudu priekšā pa daļām un stāstīja, no kura saimnieka un uz ko katra daļa dota. Mērnieks nerunāja tad nekā, arī naudas nedz ņēma rokā, nedz likās redzot, bet zīmēja tik kaut ko savā grāmatiņā un lika naudai stāvēt uz galda. Starp tām zumām, ko tur sadeva, atradās tā lielākā sešdesmit rubļu. Kad Prātnieks bij izsūdzējis vēl ikkatra naudas devēja kaiti un vajadzību tuvāk un plašāk, kā arī pieminējis, caur ko un kā kurā vietā līdzams, tad stāstīja, it kā gaidīdams no mērnieka goda algas: «Nu esmu to agrāk apsolītu lietu par riebīgo pretinieku Kasparu Gaitiņu iztaisījis tik tāļu, ka cilpā tas putns iekāps, tik mērnieka cienīgs tēvs lai viņu sarauj. Vaigā mērnieka cienīgs tēvs gan varbūt viņa nepazīs, tāpēc lūdzu ievērot tik vien to: kurš pienes šodien divdesmit piecu rubļu papīru ar tādu un tādu numuru, to liekat tūliņ aizvest. Tas gan, zināms, būs tik pieminētā Kaspara Gaitiņa tēvs, bet gūstat vien tēvu, tad būs gūstīts arī dēls.» Tad pieminēja vēl, ka tas un tas saimnieks, gribēdams iepazīties un vēlēdams laimi, esot atvedis mērnieka cienīgam tēvam kādu pusduci «stikliņu»; pats viņš, būdams mērnieka cienīgam tēvam svešs, esot licis pieminēt un lūgt, lai viņa mazās labprātības neatraidot.
«Jā, jā,» mērnieks, nemaz acu nepaceldams, atteica. «Lai saimniece saņem.»
«Tad vēl,» tā Prātnieks runāja ar saviem verdzīgas padevības smaidiem. «Bambans ar Ķēpu un daži citi arī ļoti lūdz, lai tā izšķiršanas komisija nenākot vēl tik drīz, jo viņu robežās arī esot iedzīti daži stūri dziļāk, bet pašu laiku neesot vēl nekādas līdzības pie rokas, kas gan tomēr drīz būšot, kur tad es pats nonākšu pie mērnieka cienīga tēva un lūgšu neņemt ļaunā, ka Raņķa kungs izdzinis tanīs pieminētās robežās kādu stūrīti taisnāk, nekā rullī iezīmēts.»
Kaut gan Prātniekam bij jau no minētiem saimniekiem uz to parādu zīmes rokā, tad tomēr viņš savas naudas nelika vis laukā, bet gaidīja, līdz paši tie iemaksā, kas izrakstījuši zīmes.
Prātniekam, ārā izgājušam, devās līdz vesela pulka slātaviešu aiz malkas asīm, kur viņš mēdza allaž mazākās vajadzībās ar tiem sarunāties. Viens prasīja, vai mērnieka cienīgs tēvs neesot sirdīgs un vai drīkstot iekšā iet? — Otrs — vai tas esot tiesa, ka, cik tālu aptaisot priekš mērīšanas mājas tuvumā kādam tīrumam vai druvai sētu apkārt, tik tālu to ieņemot augļu koku dārzā un neliekot nekādas vērtības virsū, lai vai koki esot iekšā vai nē? — Trešais — nezin', vai drīkstot mērnieka cienīgam tēvam dāvināt kādu gabalu šepat austu galdautu? — un tā cits šo, cits to. Prātnieks visiem tādiem jautājumiem atbildēja strupi: «Vai es zinu? Ej pats, tad redzēsi.» Tik vien tie, kas lūdza viņu par vidutāju, dabūja laipnīgākas atbildes. Iedams viņš čukstēja tam vecītim, kas bij atvedis duci vīna: «Mērnieks ņems gan tavu dāvanu, bet tagad nav viņam vaļas, tāpēc ej vien un saliec visu manos ratos; gan tad es ienesīšu.» Pēc tam spiedās pie Prātnieka klāt, gan, zināms, it kā no neviļu vai aiz cita iemesla, tie saimnieki, no kuriem bij Prātnieks šorīt mērniekam naudu pienesis. Prātnieks viņiem stāstīja citam pie cita: «Tavus simts rubļus es nupat mērniekam nodevu,» — «tavus simts divdesmit piecus rubļus mērnieka cienīgs tēvs saņēma gan; devums nebūs vis par velti.»
Par visām lietām Prātnieks sāka tagad lūkoties apkārt, vai neieraudzīs Teni, jo viņam bij jau gandrīz rūpes par to, ka tas varbūt nemaz neatnāk. Bet Tenis nebij vis tas vīrs, kurš būtu varējis atrauties no tāda ceļa vai arī kurš šādā ceļā būtu aprunājies ar citiem, vismazāk jel ar savu dēlu, jo — Prātniekam vēl turpat ar citiem runājot un čukstot — viņš nāca caur gatvu, pīpi, kurai bij šodien iesprausta itin skaista galviņa, tāpat šķībi — kā arvienu — rokā nesdams. Prātnieks, kas arvienu paskatījās uz to pusi, no kuras bij Tenim jānāk, viņu ieraudzīja diezgan laiku un it kā netīšu izgāja pretī, lai varētu ar viņu satikties, iekams tas vēl nav gājis pie mērnieka. Viņš staigāja tam kādu gabaliņu līdzās uz mērnieka dzīvokļa pusi, runādams kaut ko veikli un jautri, bet ar apspiestu balsi. Viņi piegāja un apstājās abi pie Prātnieka ratiem un, kad vēl tur bij kādu brītiņu runājuši, tad izšķīrās ar šiem vārdiem: «Ej tik droši iekšā, izsaki savu vajadzību skaidros vārdos, jo mērnieka cienīgam tēvam ir drusku smaga dzirdēšana, un iedod savu ārtavu jeb līdzību bez bailēm,» tā Prātnieks Teni uzskubināja iedrošinošā balsī.