«Gan jau, dēls, gan,» Tenis, cēli smīnēdams, atbildēja, «redzēsim, kāda tā veca vīra laime būs.» Ar šiem vārdiem viņš, turēdams pīpi labā rokā un to vicinādams gar sāniem, iegāja mērnieka mājas priekšiņā.
Tanī pašā brīdī Prātnieks dzirdēja ātras braukšanas rībēšanu un apgriezies ieraudzīja Oļiņa puisi, kurš patlaban apturēja pie sētas. Prātnieks piegāja pie viņa un vaicāja, kurp tik ļoti steidzoties un vai neesot notikusi kāda nelaime?
«Saimniece ir nevesela — sūtīja pēc ārsta,» puisis steigdamies atbildēja.
«Kas par neveselību?» Prātnieks bailīgi vaicāja.
«Laikam tā pati dūrēja sāpe, kas vakar iesākās,» puisis atteica un, zirgu piesējis, pātagu palika zem ķisena. «Plosās, pārskaistās, sirdās par Lienu, lād Kasparu, brīžam dzied, lūdz dievu, skaita pātarus, visu nakti gultā sēdēdama, it kā bez pilnas sajēgas.»
Prātnieks, kādu brītiņu padomājis, paaicināja puisi pie saviem ratiem līdz, izņēma tur paslepen divas pudeles vīna, ko bij pieminētais vecītis jau tur ielicis, un, puisim tās dodams, sacīja: «Aiznes šās pudeles saimniecei līdz ar labdienām un saki, ka viss būs labi, tik lai met sirdsēdas pie malas un cerē uz labākiem laikiem.»
To sacījis, Prātnieks sāka virzīties pamazām tuvāk pie mērnieka durvīm, graizīdams laika kavēklim kādu zaļu elkšņa spieķīti. Tur gadījās atkal viens un otrs, kuriem bij ar viņu kaut kas jāčukst. Pa mazu brītiņu atskanēja piepeši mērnieka istabā neganta dusmu brēkšana, un drīz pēc tam mērnieks izgrūda Teni pa durvīm, kliegdams: «Striķos iekšā! Uz cietumu, uz cietumu! Kučer! Ej sauc valsts valdību un kazaku!»
Patlaban nāca muižas kungs pa trepēm augšā un, mērnieku apsveicinājis, jautāja it kā drusku brīnīdamies: «Feldhauzena kungs, kas jums tik agri?»
«Tas vecis grib vest mani ar naudu kārdināšanā,» mērnieks, rādīdams uz Teni ar saburzītu divdesmit piecu rubļu papīru, atkliedza.
Drīz atsteidzās arī valsts valdība un darbinieki ar virvēm, taisīdamies siet Teni tūliņ cieti: bet viņš, kaut gan drusku izbijies, tomoi itin mierīgs un gandrīz ar skaidru apziņu sacīja savā ierastajā jocīgajā valodiņā, vēl gandrīz pasmīnēdams: «Jūs, bērni, kā smejies, nākat ar virvēm, tāpat kā citreiz augstā priestera kalpi ar zobeniem un nūjām. Virves, puiši, lai stāv ziemai, ko vezumus siet, mežā braucot; tagad noiesim visi tāpat pulciņā, kurp vajadzēs.»
Kad tomēr darbinieki uz valsts valdības zīmi spiedās viņam apkārt, virves izritinādami, tad Tenis vēl runāja: «Ja nu gribat, bērni, tad arī sienat — sienat manas vecās rociņas, še viņas ir. Pasaulē, kā smejies, tā dara: mazos zagļus kar — lielos ceļ amatos.»
«Ja visus lielos gribētu kārt, kur tad ņemtu tik daudz virvju?» kāds atsaucās no pulka.
«Es darīju pakaļ tik to pašu, ko daudz un paši lielākie darījuši papriekšu,» Tenis vēl sacīja, «bet mazajiem arvienu par lielajo grēkiem jācieš — ko gan lai dara?»
Darbiniekiem tomēr trūka dūšas ķerties pie viņa, gan tādēļ, ka bij gandrīz jākaunas tīt ap tā kalsnējā vecīša rokām tādas varenas virves, gan arī tādēļ, ka viņš neizskatījās nebūt tāds grēcinieks, kādus mēdz siet virvēs. Arī valsts valdība, kā likās, sajuta to pašu un atzina var būt, ka Tenim bij taisnība, jo, ja viņu sēja, tad bij sienami visi citi arī, kas stāvēja apkārt, un vēl daudz citi, kas bij ieminuši šos ceļus, papriekšu un pie kuriem, kas zin, piederēja viņa pati arī, tāpēc sacīja darbiniekiem paklusu, kad mērnieks bij iegājis līdz ar muižas kungu iekšā: «Lai arī paliek nesiets, jo bēgt viņš nedz bēgs, nedz var izbēgt, tāpēc stājaties tik paši apkārt un aizvediet pa otru pusi mājai, kur nav jāiet gar mērnieka logiem.» Sis padoms patika arī darbiniekiem labāk, tāpēc viņi tūliņ to pieņēma un Teni aizveda, kā vēlēts — nesaistītu.
Visi citi mērnieka ciemiņi, kas stāvēja apkārt, bij caur to notikumu ļoti iztrūcināti, un jo vairāk tie, kas nebij gājuši iekšā, tā ka dažs sēdās tūliņ ratos un devās ar visu, kas atradās tanīs vai kas kabatā priekš mērnieka, uz mājām aulekšos atpakaļ. Tie, kas jau bij izstaigājuši, gāja gan Tenim līdz, bet klusu, ar bailību un laikam arī ļaunu apziņu, jo kurš gan neapzinājās tikpat vai vēl vairāk vainīgs, bet redzēja tik vienu vien nesam sodu un kaunu.
Vienīgi Prātnieks gāja pulka pašā vidū, itin jautri runādams: «Tas nāk no tādas pārdrošības un pārgalvības, ka paši vien nezinādami grib visur iet un visur darīt, kur vajadzēja uzticēties tādam, kas tās lietas zin un pazīst. Goda vien visi grib, bet kur gan visi to ņems? Tagad nu dabūs vispirms pasēdēties aiz restēm, bet, kas nāks pēc tam, tas vēl nav zināms. Būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. Kur nu šis, trakais, grib, lai viņš nododas ar kaut kādu svešu ubagu!» No tiesas durvīm Prātnieks atgriezās atpakaļ, un, kamēr citi sagāja Tenim līdz iekšā, tikām viņš, piegājis pie ratiem, sabāza pa iekšpuses kabatām sešas pudeles vīna un iegāja ar visām mērnieka ķēķī, kur tās atdeva saimniecei, piekodinādams, lai pie nodošanas pasakot, kas viņas pienesis.
Visu to dienu pēc tam, kad Teni ielika cietumā, mērnieks bij īgns, pikts un spējš; viņš plosījās un brēca uz ikkatru saimes cilvēku, sakratīja kučieri, izgrūda pa durvīm ķēķa puisi, kurus abus viņš pats, Tenim nākot, bij nostādījis aiz durvīm par slepeniem lieciniekiem. Arī Prātnieku, kas pēc kāda laiciņa gribēja iet vēl pie viņa iekšā, viņš strupi atraidīja un pēc pusstundas, it kā nezinādams, kur rimties, izbrauca laukā — kā likās — robežas izdzīt starp Slātavu un kādu citu kaimiņu muižu. Neviens nezināja un nesaprata, kas mērniekam īsti kait, jo visi domāja, ka viņš ļaunojas joprojām par Teni, kurš, kā viņš pats sacīja, gribējis vest viņu ļaunā. Bet tas, kas viņu vajāja, tas bij īsti Jūdasa grēks, kura vis nevarēja izgrūst no sirds tā, kā izgrūda Teni no savas istabas cietumā, un kurš papriekšu rādās jauks un patīkams, vilciņ vilkdams pie padarīšanas, bet pēc pārvēršas par ļaunu garu un pats padarītāju tūliņ apvaino, moka un vajā.