Pret vakaru atveda mērnieka strādnieki arestanta kārtā uz Slātavas cietumu kādu kaimiņu valsts locekli, kas, kā viņi teica, bijis pret mērnieka cienīgu tēvu rupjš. Bet, ka slātaviešu valsts namā viens pats cietums vien bij un tanī jau mājoja, kā zināms, Tenis, tad ielaida arī šo viesi turpat viņam par biedri, kurš arī to saņēma patiesi priecīgi ar savu ierasto joku valodiņu un cēliem smiekliņiem: «Labi, labi, dēli, ka atvedāt man ciemiņu, jo bij arī vienam laiks garš. Izgulēsimies abi reizi arī, kā smejies, pagasta spilvenos.» To sacīdams, viņš rādīja uz salmu migu cietuma dibenā un smējās pilnā garšā.
Otrā dienā uz mērnieka pavēli sanāca pilna pagasta tiesa, kuras locekļiem bij izsūtīti pa nakti visā ātrumā cieti ziņojumi. Tiesājami bij tik tie pieminētie divi vīri, no kuriem mērnieks rādīja pirmo par kārdinātāju uz netaisnību un otro par dumpinieku.
Papriekšu ienāca tiesas istabā mērnieks neaicināts, bet ar lielu tiesību un uzdeva par abiem apvainotiem ne tikvien sūdzību, bet noteica par tiem pat spriedumu: Gaitiņš esot bez nekādām tiesībām un atlīdzināšanas izdzenams no mājas; tam otram vajagot dot divdesmit pāru rikšu, bet, ja pēc tam vēl neatzīstoties par vainīgu, tad vēl un tikām, līdz atzīstas. Pats viņš bez nekāda uzaicinājuma iegāja aiz rede- liņiem, paņēma kāda tiesas vīra krēslu un atsēdās, kaut gan ne pie paša tiesas galda.
Papriekšu ieveda Teni, pie kura dabas šis smagais piedzīvojums nebij paspējis nekā: viņa vaigs bij tikpat jautrs, pilns cēluma un vieglprātības kā allaž. Viņš nedarīja tiesai pie izklaušināšanas nekādu grūtumu, kaut gan bij domāts, ka liegsies, bet izteica visu taisni, ka piedāvājis gan mērnieka cienīgam tēvam naudu, lūgdams, lai atstājot viņa mājai tādas pašas robežas, kādas bijušas; bet mērnieka cienīgs tēvs esot ņēmis to par ļaunu. Vainīgs viņš, kā sak, esot, tāpēc lai tiesa darot ar viņu pēc savas žēlastības.
Tādēļ ka Tenis bij noziedzies īsti pret muižas valdību, tad viņas vietā pie tiesas bij sūtīts kāds no muižas uzraugiem. Tas arī sēdēja iekšpus redeliņiem un atbildēja uz šiem Teņa vārdiem, ka visa žēlastība vai sodība esot viņam jāsaņem īsti no muižas valdības caur tiesas rokām.
«No mājas laukā, no mājas laukā!» mērnieks kliedza vidū.
«Vai tev kāds cits arī bij pie šā darba daļā,» skrīveris Teni jautāja.
«Jā, jā, vai kāds cits arī nebij padomos klāt,» tā tiesas priekšnieks skrīverim piepalīdzēja.
«Kur nu, kā smejies, cita vēl dabūsi? Labi, ka vēl viens pats,» Tenis viegli atbildēja.
«Nu, vismazāk jel dēls būs zinājis,» tā skrīveris, «jo kā gan tu varēji viens uz savas galvas uzņemt tādu ceļu?»
«Jā, vismazāk jel dēls- kā gan viens uz savas galvas?» priekšnieks runāja atkal it kā ar bailēm skrīverim pakaļ.
«Ik reizes bērniem nevar visa izstāstīt, kur mēs, vecie, ejam.»
«Jā, bet kur tu tik daudz naudas ņēmi?» skrīveris jautāja.
«Nu, ja citur nebij, tad ņemu vai no savas bēru naudas.»
«Jā, jā, bet kā tas var būt, ka dēls nezināja?» skrīveris jautāja jau drusku pikti tālāk,
«Jā, kā dēls nezināja?» tā priekšnieks arvien bailīgāk viņam līdz.
«Kādēļ nevar būt, kad nestāsta? Jo nav vis, kā sak, nekāds pilsētas ceļš, kas jāzin dēlam arī līdz.»
«Vai šai tiesai žagaru nemaz nav?!» mērnieks, no krēsla uzlēkdams, kliedza.
«Jā, tas pelna gan mācību!» muižas valdības loceklis sacīja.
Kamēr abi pēdējie šos vārdus runāja, tikām durvis klusu atvērās un ienāca Kaspars lēni un godbijīgi, tomēr nevis ar kalpa bailību, bet ar tādu pašu vaigu, kurā varēja skaidri lasīt šos vārdus: «Es dodu dievam, kas dievam pieder, un ķeizaram, kas ķeizaram pieder; bet, kas man pieder, pēc tā sniegties lai neiedrošinās neviens.» Kad viņš deva cienību tam, kam tā pienākas, tad caur to viņa paša cienība nebūt nepamazinājās.
Kasparam ienākot, Tenis patlaban runāja pret mērnieku un muižas valdības locekli uz tiesu šos vārdus: «Kad paši apsūdzētāji grib celties par tiesas kungiem, tad es pie šās tiesas nevaru paļauties un cerēt uz taisnību.»
Uz šiem vārdiem neatbildēja vairs nedz tiesa, nedz apvainotāji Tenim nekā ne bargā, ne laipnā ziņā. Izlikās, ka viņi visi bij savu izturēšanos piepeši pārgrozījuši, jo pēc viņu priekšējā izmeklēšanas ceļa būtu Tenim jādabū vismazāk stiprs rājiens un brīdinājums; bet dievs to zin, kādēļ šis negaiss, ko viņš pats pa daļai pret sevi cēla, tomēr pašā augšanā negaidot norima. Kaspars vēl brītiņu pagaidīja, lai tiesa, ja tai vajadzīgs, var papriekšu vēl uz tēvu ko teikt; bet, kad tā cieta klusu un, kā likās, uz atbildi nemaz netaisījās, tad viņš iesāka runāt: «Ķeizariskā pagasta tiesa bij aicinājusi mani cieti un uz ātrāko savā priekšā, tāpēc arī es, dzirdēdams, ka mans tēvs ir patlaban tiesājams, nācu iekšā lūgt, lai man cienīgā tiesa atļauj būt pie viņa tiesāšanas klāt, jo viņš ir vecs un nevarīgs. Var būt, ka es ari esmu aicināts tai pašā lietā, par kuru tiek tiesāts mans tēvs, kaut gan nezinu, kas viņa ir, tādēļ tad lūdzu un ceru, ka tiesa neļaunosies par manu ienākšanu še iekšā bez aicināšanas.»
«Jā, tai pašā lietā gan,» skrīveris atbildēja, «un zināma viņa būs tev arī itin labi, tādēļ nedomā nemaz uz liegšanos.»
«Jā, nedomā labāk nemaz uz liegšanos,» skrīvera vārdi noskanēja atkal priekšniekā kā atbalss mežā; bet Kaspars neatbildēja uz to nekā.