Tikpat tiesai, kā mērniekam nebij uz to nekā ko atbildēt, kaut gan viņi mēģināja stomīties šo un to, ka nedrīkstot ar sišanu biedināt, jo varot, ja kas darot vainu, sūdzēt, tādēļ tad esot tiesas un valdīšanas no dieva ieceltas; bet, ja ikkurš gribēšot rādīt savu spēku, kur tad pasaulē būšot drošība un taisnība? Šrekhubers kādu brīdi pārdomāja un tad runāja: «No tiem varas darbiem, kas jau padarīti, var redzēt, ka tiesa liktu šo cilvēku pavisam vai nosist, ja vien mērnieks to gribētu.»
Mērnieks, tos vārdus dzirdējis, taisījās iet laukā, runādams kaut ko par tiesas nespēcību un ļaušanos sevi traucēt; bet Šrekhubers aizstājās viņam ceļā un sacīja: «Pagaidat, būs drīz laiks, kur varēsat iziet. Tagad tikpat jums, kā tiesai saku tik to, ka, ja divdesmit četru stundu laikā netiks pie manis ar šo cilvēku izlīdzināties jeb viņam dots vajadzīgs atlīdzinājums naudā, tad mēs runāsim drīz vien citā vietā, kur tad tiesās pašus tagadējos tiesātājus.»
To sacījis, Šrekhubers taisījās līdz ar apvainoto iziet, bet mērnieks, kurš pa to laiku bij daudz dusmojies un ļoti sadusmojies, kliedza viņam pakaļ: «Un jūs arī varbūt dabūsat kādreiz ko dzirdēt, kad varbūt mans ceļš ies jūsu ceļam šķērsu pāri, tā kā jūs laidāt šodien savu ceļu pār manu.»
«Bet mans ceļš tad nelocīsies vis tāpat kā šodien,» Šrekhubers atbildēja un izgāja; bet izejot vēl bij dzirdama mērnieka piktā runāšana.
Priekšnams bij ļaužu pilns, kuri nākuši klausīties un skatīties, kas še notiks. Ar bijāšanu viņi grieza Šrekhuberam ceļu un brīnodamies viņu pavadīja klusu ar acīm, kad tas līdz ar savu atsvabināto izgāja mierīgi ārā. Viņiem galva reiba, domājot, kādam gan tam cilvēkam nevajagot būt, kurš drīkstot stāties tik traki mērniekam pretī.
Par brītiņu pēc tam, kad Šrekhubers izgāja, ienāca Grabovskis, kurš bij ģērbies skaisti pēc pilsētas modes, caur ko viņš tagad izskatījās Feldhauzenam nešķirami līdzīgs, tā ka atkal ļaudis, viņu ieraudzīdami, iztrūkās un nevarēja saprast, kur mērnieks ticis no tiesas istabas ārā, jo iznākam viņš nebij redzēts, tāpēc daži sāka jau domai par acu apmānīšanu, jo šodien brīnumi vien notiekot; tomēr drīz gan noprata un pārliecinājās, ka bij vīlušies. Grabovskis izlūdza no valsts valdības savus papīrus, kas tagad atradās viņas ziņā, teikdams, ka nu gribot no šejienes atstāties; pēc tam izgāja drīz atkal ārā, tāpat kā nācis, un devās atpakaļ uz krogu, kur viesu istabā viņu saņēma pie alus un cigāriem kādi četri jaunāki, arī glīti ģērbušies, kā likās, pilsētas cilvēki. Grabovskim ienākot, tie griezās visi ar ziņkārību uz viņu, jautādami, kā izdevies.
«Itin brangi,» Grabovskis atbildēja ar pilnīgu pieticību un atmetās uz vecās zofas. Ap viņa lūpām apzibēja savādi, varētu sacīt, neuzticami smaidi, visa viņa izturēšanās bij še brīva, neapspiesta, un viņa vaigā atspīdēja liela, pat bīstama pasaules gudrība un izmanība. Kādu brītiņu it kā atpūzdamies klusu cietis, viņš runāja tāļāk: «Paši slātavieši, kuri mani redz ik dienas, nevarēja izšķirt manis no Feldhauzena pat ir tad, kad zināja viņu esam turpat otrā istabā, tāpēc, puikas, turat dūšu un esat izmanīgi zvejnieki — loma ir apņemta branga. Un es domāju, ka tas cilvēks, kuru viņi šodien nepatiesi sodīdami, iekaitināja, būs mums īsti derīgs vidutājs jeb lietas vadītājs.»
Visi jaunie, no šiem Grabovska vārdiem pajautrināti, sāka pildīt no jauna glāzes un dzert uz laimi un izdošanos.
10.Līdz augusta mēnesim bij Slātava izmērīta
Līdz augusta mēnesim bij Slātava izmērīta, un tāpēc jau runāja stipri vien, ka mērnieki došoties drīz uz Čangalienu, kur čangalieši gaidīja ar nepacietību, jo Ķencis, Svērtelis, «mēnesnīca» un vēl daži citi braukāja ap Prātnieku — ar kuru iedraudzējās pērn Miķeļa tirgus vakarā — un citiem, kaut ko slepen čukstēdami un taujādami, vai drīz iešot mērnieki uz viņu valsti. Arī Prātnieks tika redzēts brīžam Čangalienas muižas krogā, īsti tiesas dienās vai arī kādās citās valsts sapulces reizēs, kad daudz ļaužu kopā. Tur viņš stāstīja, ka par viņu neesot mērniekam neviena labāka drauga, ka bez viņa netiekot nekas darīts nedz no paša vecā, nedz no jauniem un viņš zinot visu, kas notiekot, — ka vajagot zināt, kā ar mērniekiem un īsti kā ar kuru no viņiem jārunā, jo dažam, kas to nezinot, bet gribot ar kādām grūtākām darīšanām tuvoties, notiekot tā, kā nevajagot, un slātaviešos šādas lietas dēļ izmetīšot vienu iz mājas, tāpēc vajagot gan zināt, kā tādi soļi sperami un kurš viņus prot spert, bet nevis skriet pašam dzirkstelēs. Čangalieši klausījās viņa stāstos ar ziņkārību un bailēm, iesaukdamies brīžam ar brīnošanos: «Vai tā?» — «Jā, jā, puis!» — «Ak tu traks!» Daži sāka jau ar Prātnieku sarunāties un čukstēt pat savrup, steigdamies cits par citu viņu pacienāt, kas gan izdevās arvienu tik tiem veiklākiem un turīgākiem, jo visi nespēja pie tās laimes tikt. Bez Prātnieka braukāja arī vēl daži citi slātavieši, īsti Bisars, pa čangaliešiem, it kā mērnieku priekštecē- tāji, sludinādami viņa atnākšanu un sataisīdami viņam ceļu ar savām priecas mācībām.