Otrā rītā ienācējiem vajadzēja daudz darīt un gādāt pie ietaisīšanās jaunā dzīvē, tāpēc tie bij agri kājās un pa āru, tā ka iekšā palika tik Annuža ar abiem maziem bērniem un Kasparu, kurš vēl gulēja. Istaba bij no krāsns labi iesilusi, tā ka par aukstumu vairs nevarēja daudz žēloties.
Pēc brokastīm, kad visi atkal izgāja pa āru, Ilze palika ar Annužu istabā. Abas sēdēja pie krāsns, kura bij atkal no jauna iekurināta, un Annuža ēdināj a ar radziņu savu bērnu.
«Nav vēl nekad bijis vaļas tavā mazajā paskatīties,» Ilze sacīja, pieliekdamās pie bērna. «Vārda arī vēl nezinu.»
«Šī ir Lienīte,» Annuža atbildēja tā, ka tā atbilde zīmējās bērnam arī par mīlināšanas uzrunu.
«Parunāsimies nu, man arī tagad drusku vaļas,» Ilze sacīja. «Stāsti vispirms, kas tad tevi īsti spiež iet šinī šķīdoņas ceļā un ar tik mazu bērnu?»
«Kad mātes rūpes uzņemas, tad dažādas gaitas jānoiet, — nekā nevar darīt,» Annuža atteica, paceldama maza jo sēdus.
«Es nemaz neizprotu, kas tevi, mīļā, spieda tādas rūpes uzņemties? Es dzirdēju, ka tev pašas bērni esot apmiruši.»
«Kas nu, māsiņ, visu var izstāstīt! Šis ir man uzticēts bērns. Stāsti labāk man par mūsu veco pusi,» Annuža sacīja, griezdama valodu uz citām lietām.
Par mūsu pusi jau tu esi šo to dzirdējusi, bet par sevi neesi vēl stāstījusi nekā,» Ilze pārmezdama sacīja. «Stāsti tad jel nu, kur un kā tu dzīvoji visu to garo laiku?»
«Laiks ir gan, māsiņ, garš, bet stāstīšana īsa, jo labu dienu esmu piedzīvojusi maz un tāpēc arī negribas par pagājušiem laikiem nedz domāt, nedz turēt viņus prātā. — To jau tu zini, ka es, kad izgāju no savas puses brālim līdz uz dzīvi, tiku pēc četriem gadiem izprecēta uz muižu pie kalēja. Bērni abi nomira vēdera ligā, un kādus gadus pēc tam sāka vārguļot vīrs, — vieta bij jāatstāj un jādzīvo uz nomas, kur grūti spiedāmies cauri, jo pie pelnīšanas netikām nekatrs, tāpēc ka nevarēja atstāt viņa viena. Pēdīgi vīrs, gandrīz trīs gadus izvārdzies, nomira, un es paliku tīri kā uz klaja lauka. Tad dzīvoju atkal dažus gadus pie brāļa. Viņš aizgāja pēc vēl tālāk uz Poļu pusi, — man līdz negribējās iet, un pie vīra radiem nekādas piemešanās nebij, tādēļ gāju atpakaļ uz muižu, kur man patika labāk nekā citur, un saderēju pie kungiem pavārīšai par palīgu. Tur tad nodzīvoju līdz šim pašam laikam, kamēr šis mazais bērniņš izveda mani no turienes. Gribēju vēlreiz redzēt savu veco pusi, tādēļ nu esmu iestājusi turp iet.»
«Ko tu, mīļā, vairs vecā pusē darīsi? Tur tevis nepazīs neviens,» Ilze, pielikusi roku pie mutes un skatīdamās domīgi zemē, runāja. «No radiem vecie apmiruši, jaunie izklīduši savu malu kurš, un pie tiem arī tev nekādas piemešanās nebūs — viņiem jādzīvo pašiem pie otra.»
«Par to jau es arī baidījos, nākdama no turienes, un vakar, kad satiku jūs, tad izlikās vecā puse tūliņ sveša un tukša; tā vēl iedama domāju, ka, ja arī neatradīšu vairs saviešu, tad jel jūs nebūsiet
sveši.»
«Es nupat, mīļā, sāku domāt, — mēs neesam nekāda lielā pulka dzīvotāju,» Ilze pēc maza brītiņa sacīja, «paliec, ja gribi, kādu laiku pie mums, tad mums būtu svešā pusē īsāks laiks. Es runāšu ar vecīti, viņš būs arī ar mieru.»
«Kad nu vecā pusē tā ir un atpakaļ iet arī vairs nevaru, tad, zināms, māsiņ, man labāk nebūtu nekur kā pie tevis, jo radi man nav bijuši nekad mīļāki par tevi,» Annuža sacīja, «bet ja tik es netieku vien jums par nastu? — No jūsu rokām nu gan vis man nebūtu jāskatās, jo mums ir abām kāds nekāds krājumiņš līdz.»
Patlaban dzirdēja ārā runājam, un drīz ienāca veikliem soļiem Tenis, kurš bij šorīt aptinies lielu lakatu un ielicis citu pīpes galviņu, tāpat šķībi. Viņam līdzi nāca kāda sieva, ap trīsdesmit pieci gadiem, vidējā augumā. Mugurā viņai bij ne visai balts kažoks, nošūts pa šuvju vietām melnām siksniņām, puszābaki kājās, puķots, paliels lakats ap galvu, sega ap pleciem un nastiņa padusē. Viņai ienākot, Tenis teica:
«Lūk, es dabūju jau viešņas, kā smejies, ar pirmo izgājumu.»
«Nu tad labdien!» ienācēja sacīja apskatīdamās. «Jānāk jel raudzīt to jauno kaimiņu. Kura tad nu ir tā īstenā?»
«Vai nu saimniece saimnieces nepazīs? Kā smejies, skaties vien, kura baltāka,» Tenis pasmīnēdams atbildēja.
«Šī pati tad jau laikam būs,» tā svešā, pie Ilzes piegājusi, papriekšu roku, tad nastiņu sniegdama, sacīja: «Še nu, palūkojiet kost slātaviešu garozā, vai būs biezāka nekā jums?»
«Paldies, paldies par kukuli!» Ilze laipni pateicās, nastiņu saņemdama un viešņā skatīdamās. «Laikam būsi otrējo māte! Kas gan cits te pirmais atnāktu?»