Viņš piesteidzās pie lodziņa vai labāk pie cauruma mūrī, pa kuru varēja skatīties priekšistabā, kaut gan, zināms, bij redzama tik tā istabas daļa, kura šim caurumam taisni pretī, jo tas bij varbūt tik puspēdas vienādi un otrādi. Ķencis skatījās un klausījās — redzēt nevarēja vēl nekā, bet viena balss bij itin pazīstama. «Tā ir skaidri tāda kā mūsu Pāvula valoda!» Ķencis, brīnodamies un uzmanīgi klausīdamies, izsaucās. Tas troksnis nāca tuvāk un tuvāk, tā ka pret Ķenča lodziņu sabruka drīz atkal tie paši darbinieki, valsts valdība, vēl daži citi un to vidū, patiesi, Ķenča pušelnieks Pāvuls, kurš nepadevās vis tik mierīgi kā viņš, bet turējās pretī visvairāk vārdos un drusku arī rokām, kad darbinieki viņu veda un bīdīja iekšā. Viņš pierādīja, ka tādēļ nemaz neesot cilvēks sodāms, ja viņš gribot kam ko dāvināt, jo kurš tad esot par viņa mantu kungs? Un paši mācītāji ņemot dāvanas. Ja dāvanu devējus gribēšot cietināt, tad nabagiem vajadzēšot nomirt badā. Te tika vaicāts, vai viņš turot mērnieka cienīgu tēvu par nabagu? «Dieva priekšā ir visi tādi paši nabagi!» Pāvuls, drusku iekārsies, spējumā atbildēja; bet laikam apķērās, ka šī atbilde ir bez pamata, tādēļ, drusku pastomījies, ķēra šo pierādījumu: «Un draugs draugam dāvina arī, un paši ķeizari ņem viens no otra zemes gabalus un pilsētas.»
Lai gan Pāvuls pretojās tik sirsnīgi, tomēr viņš tika vienādi un pa pusei ar spēku ģērbts nost un pamācīts, lai nedzisina veltīgi mutes; bet tas nelīdzēja nekā, jo pat uz durvīm, cietumā iekšā bīdāms, atspēries ar kājām un rokām stenderēs, viņš lietoja muti visā spēkā, sacīdams, ka uzdodot nemieru jau ārpus cietuma, un pat no iekšas pa lodziņu sauca vēl laukā: «Kad jums tas spēks ir ņemt dāvanu devējus cieti, tad braukājat sestdienās pa mācītāju muižām un liekat tur tos dāvanu vedējus arī cietumā.»
Ķencis, tikko Pāvulu ieraudzījis, atkāpās cietuma dibenā, kur apsēdās pirmajā vietā uz lāvas. Viņa sirdi pārņēma īsti patīkamas jūtas par to, ka Pāvuls iekritis cilpā, tā ka viņš savu paša likteni pavisam uz kādu brīdi aizmirsa un sāka priecīgi pie sevis runāt: «Lai nu tā pasaule kliedz, lai kliedz par dievu, bet tikpat taisni, kā sacīt jāsaka, gan vis vēl neviens neizdarīs kā viņš, it kā tas redzams tepat pie Pāvula. Raug, kā viņš saredz blēdi un blēža ceļus! Visus tādus vajadzētu sagūstīt un likt cietumā iekšā, lai nevar vairs mērnieka cienīgo tēvu kārdināt. — Kā es pirmāk lūdzu, tā arī notika. Lūk, kā viņš paklausa ticīga cilvēka lūgšanu!»
Pāvuls nemaz nezināja, ka šai mājoklī jau atrodas kāds priekšā, tāpēc izturējās, it kā viens pats būdams. Vispirms, nezinādams, ko īsti iesākt, stāvēja turpat netālu no durvīm žāvādamies, žorīdamies
it kā ceļa virs, kuram ilgi nav bijis kārtīgas dusas, bet kurš tagad, mājā pārnācis, taisās omulīgi un pieticīgi uz garu, bezrūpīgu miegu. Viņš sāka iet uz cietuma dibenu, kaut ko neskaidri pie sevis ņurdēdams. Iegājis no gaišas vietas tumšākā, viņš nevarēja nekā saredzēt, tāpēc grābstīja un taustīja rokām papriekšu, līdz uzķēra Ķenča plāno degunu un atlēca atpakaļ, iekliegdamies: «Kas, nelaim', tas?!» Ķencis, kurš, kaut gan par Pāvula likstu priecājās, tomēr drīz sajutās, ka pats atrodas tai pašā slazdā un jau agrāk iekritis nekā Pāvuls, tāpēc kaunējās nākt gaismā; jo tas viņam ļoti nepatika būt ar Pāvulu vienu vietu cietumā; tomēr nevis tādēļ, ka Pāvuls, kā viņš dievam to rādīja, bij liels grēcinieks, bet īsti tādēļ, ka nu Pāvuls varēs šo notikumu visur izpaust un tā laupīt Ķenča godu. Tādēļ Ķencis neatbildēja Pāvulam uz viņa iztrūkšanos nekā, bet tik drusku iekāsējās. Pāvuls nebij vis ar to apmierināms, bet uzstāja Ķencim: «Ja labs cilvēks esi, tad runā, citādi velns tevi raus!» — un jau sāka grābstīties, kā var ņemt Ķencim pie krūtīm.
Šis laikam nomanīja, ka slēpties tikpat nevarēs, tādēļ atbildēja: «Es pats esmu, viņu tēv; vai tu manis nepazīsti?»
«Kaut tevi zvērs, Ķencis ir!» Pāvuls nogriezdamies pie sevis noņurdēja un nospļāvās; tad atkāpās atpakaļ un, pie sienas atspiedies, tik šņāca, jo viņam tāpat nepatika, ka Ķencis zināja, kā ar viņu noticis.
Labs brīdis pagāja, kur cietumā nekas cits nebij dzirdams kā tik Pāvula šņākšana. Ķencis Pāvulu labi pazina un zināja, ka tad, kad viņš šņāca, bij velti ar viņu runāt, jo tad atbildes sagaidīt nevarēja, bet, ja tika uzstāts vairāk un ilgāk, lai runā, tad aizgāja projām. Bet nu reiz bij Pāvuls pie Ķenča tādā vietā, no kuras aizbēgt nevarēja, tāpēc Ķencis nodomāja šo gadījumu izlietot uz Pāvula atgriešanu, itin kā bij dzirdējis strādājam misioniešus pie pagānu atgriešanas, tāpēc, kādu brīdi padomājis, iesāka runāt: «Jā, jā, viņu tēv! Ir jau taisnība, kā tie tēvi saka, ka neviens nav izmācījies piedzimis, nedz, kā sacīt jāsaka, gudrs nomirs, un ēst cilvēkam gribēsies tāpat, lai vai cik gudrs. Ir, ir tiesa, ka cilvēka mūžs raibs kā dzeņa vēders. — Saki, Pāvul, brāl, — vai tu esi redzējis kādu vecu cilvēku tādu pašu nomirstam, kāds viņš ir piedzimis? Vari, kā sacīt jāsaka, ņemt mērķi pie zobiem un matiem vien; citam ir galva, kā pravietis saka, plika kā poda dibens un citam mute zobu pilna. Vai bērni arī ir visi vienādi, kad piedzimst? Dažam cilvēkam vārot aiziet bojā viss katls ziepju, bet vai gan cits skries tādēļ, kā sacīt jāsaka, silā iekšā? Atminies vien,brāl, kā tev pašam neveicās saprecēšanās, kur braukāji visu rudeni apkārt kā linotājs, bet vai tu tādēļ meti mieru un vai tādēļ tagad esi, paldies dievam, bez bērniem? Man nosprāga suns tādā laikā, kur āda neder nekam, bet vai es esmu tādēļ tagad bez suņa? Vai tu domā, ka tev būtu labāk, ja vajadzētu dzīvot trīs dienas kā Jonasam zivs vēderā nekā tagad tukšā cietumā? Kā sacīt jāsaka, mīļo pušelniek, vai tu gribēji, lai krusts tevi nes? Tas, puis, neizdosies! Atminies vien tos laikus, kur kartupeļi iesāka pūt, vai tad nebij maizes gadi? Un vai tai gadā, kad siens apslīka, nenāca vēži malā? Čigāns man izmānīja, kā sacīt jāsaka, vienā pašā vasarā ar mainīšanu jaunu ķēvi un bēro zirgu, bet vai no tā laika ir tas čigāns vairs rādījies? Arī tevis, Pāvul, nav dievs aizmirsis no grēkiem atgriezt, jo ar savu spēku vis tu, kā sacīt jāsaka, šinī vietā nestāvētu.»