«Gan viņš atnāks pats,» Pāvuls atbildēja, «bet vai tu esi dzirdējis dzērves ejam? — Būtu jāsāk sēt rudzi.»
«Dzērvju gan vēl neesmu dzirdējis ejam, bet sējas laika arī vēl nav,» Ķencis atbildēja, «jo vabulēm, kā es vakar skatījos, ir bērni vēl vidus kājās vien.»
«Tad būs jāgaida, līdz varēs noredzēt kādu sapni,» Pāvuls sacīja.
«Svētdienas rītā gan es vienu sapni redzēju, bet nevar īsti zināt, uz ko tas zīmējas,» Ķencis stāstīja. «Gaisma patlaban ausa, kad uzcēlos un aplūkoju zirgus, atnācis izpīpējos, bet uznāca no jauna tāds vien mīksts miegs, un, kā apgūlos, tā sapnis klāt: taisījos braukt uz Rīgu — krāvu vezumu, bet nevarēju vien pielikt, ne sasiet; tikmēr, tikmēr — te atrodos uz linu mārka; sāku slogāt, bet akmens pacelt neviena; tad sāku sviest no mārka zivis — lielas lielas zivis. Sāku, kā sacīt jāsaka, domāt, ka sievai vis visu nerādīšu, bet citas aiznesīšu un pārdošu. Pēc tam atrados mežā brūklenājos, kuri tapa arvienu lielāki vien. Te sāka līst no malu malām tādi kā zebieksti laukā, un man, kā sacīt jāsaka, sametās ļoti bail. Tie auga vien, auga vien, līdz izauga visi par čigāniem un, mani ieraudzījuši, visi ar kančukām virsū. Es tik bēgt un kliegt, bet netieku nekur un balss izlaist nemaz. Jau biju labu brīdi tā mocījies, tad par laimi sita sieva ar dūri mugurā, lai ceļoties augšā, ko te, kā sacīt jāsaka, ņurdot un spārdoties? — Sviedri vien bij apbiruši gar degunu aiz bailēm, kad uztrūkos.»
«Vai tu zini, puis? Tad būs šonakt salna, jo zivis ir salnā,» Pāvuls iesaucās. «Jāsteidzas uz māju — jāliek, lai pļauj kartupeļiem lakstus nost.»
«Ja, ja, tiesa gan, Jaņa tēv! Labi, ka ieminejies,» Ķencis atsaucas un sāka iet kopā ar Pāvulu uz durvīm; bet tad tik abi atgādājās, kādā vietā atrodas, un aizgāja klusu ciezdami uz lāvu atpakaļ.
Ne visai ilgi pēc tam bij dzirdams ārpusē troksnis no jauna, bet daudz lielāks un stipri pieaugošs. Ķencis ar Pāvulu steidzās abi pie lodziņa klausīties un skatīties, kas tur notiekot; bet tas lodziņš, kā jau zināms, bij tik mazs, ka abi nevarēja pie viņa satikt, tāpēc izcēlās spēkošanās un spaidīšanās, un tas, kurš bij labākā vietā, kliedza allaž uz otru, lai viņu nenospiežot.
Drīz piebruka gandrīz pilna priekšistaba čangaliešu saimnieku, kuri visi runāja ar kaislību, par ko nebij no visa tā nekas saprotams.
Ķencis, pa lodziņu skatīdamies, stāstīja ar brīnošanos: «Raug, raug, kā sacīt jāsaka, gandrīz visi čangaliešu lielmaņi un valdnieki: Steiņu Miķelis, Ķeimuru Brēķis, Spēķēnu Čiksts, Sagāžņu Uzbāzs — pagaidi, Pāvul, liec mieru — nespaidies!» — tad, ar abām rokām aiz lodziņa malas turēdamies, sauca vēl tālāk: «Riebnieku Zvaigulis, Rutuļu Stāģis, Svērtelis, «Mēnesnīca» — vai dieviņ! un pats Čaguļu tēvs arī! — Vai traks esi, Pāvul?! Kā sacīt jāsaka, vai rokas rausi otram nost?»
Ar šiem vārdiem bij Ķencim jāatlaižas no lodziņa, jo, tikko Pāvuls izdzirda, ka Caguļu tēvs arī esot, tad tik vien izsaucās ar lielu priecīgu brīnošanos: «Meli?!» — un, atspiedies kājām sienā un ar muguru pret Ķenci, nospieda viņu ar spēku nost, kaut gan viņš negribēja atlaisties ne par kādu maksu un turējās ar rokām aiz lodziņa pat vēl tad, kad Pāvuls varēja jau skatīties pa viņu priekšistabā, jo tos pēdējos vārdus par roku noraušanu Ķencis izkliedza pašā beidzamā acumirklī, kad nevarēja vairs turēties un bij tūliņ jālaižas vaļā.
«Ko te vēl skaitīt pa vienam? — Te ir, ar vārdu sakot, visi čangalieši,» tā Pāvuls, pie lodziņa ticis un drusku apskatījies, priecīgi izsaucās. «Visvairāk salasījušies no mežoliešu gala.»
Tagad viņiem patika cietumā itin labi, jo te bij vaļīga, neapspiesta vieta, kamēr priekšistabā viss mudžēja vien itin kā svētdien pēc dieva vārdu laika baznīcas krogā, tā ka nevarēja tikt gandrīz ne cauri; tik vien tā lieta nebij pa prātam, ka caur lodziņu nevarēja skatīties abi reizē vai arī ka nebij cietumam divu tādu lodziņu it kā dažām tām kastēm, kurās žīdi izrāda caur stikliem bildes; īsti Ķencis nožēloja, ka tā neesot, jo viņam nācās stāvēt arvienu vairāk Pāvulam aiz muguras, jo reti vien izdevās viņu nospiest pie malas.
šai čangaliešu pulkā atradās arī daži viņu tiesas un valsts valdības locekļi, kuri sāka spriest un sarunāties, ka tāda pārestība neesot ciešama; jo vai tādēļ, ka viņi esot čangalieši, varot darīt, kā gribot? Can- galiešiem esot tāpat sava tiesa, sava valdība un viss kā slātaviešiem, bet kādēļ tad gan drīkstot viņus tā nicināt? Nosakot nākt visiem uz robežu saņemšanu, bet, kad atnākot, tad liekot visus apcietināt. Tas neesot tā atstājams, bet vajagot iet tagad pat pie lielkunga žēloties. Uz to izvēlēja tūliņ visus tiesas un valsts valdības locekļus, kuri, piekāruši savus amata medaļus pie krūtīm, aizgāja, nekavēti no slātaviešu darbiniekiem, pie lielkunga.
Izvēlētie izsacīja muižas valdniekam savu žēlošanos, un viņš atlaida tos ar to apsolījumu, ka tūliņ par to lietu gādāšot, jo tas esot viņam pavisam nedzirdēts un neizprotams, ka mērnieks būtu varējis pasūtīt čangaliešus uz robežu saņemšanu, kur Cangaliena neesot vēl nemaz mērīta.
Lielskungs ataicināja mērnieku, lai izskaidrojot, kas tas esot par troksni un nemieru? Mērnieks atbildēja, ka viņš neizprotot, ko tas viss nozīmējot: čangalieši mācoties viņam virsū visa valsts kā melns debess ar dāvanu vezumiem un runājot par robežu saņemšanu, uz ko viņš, turpat Čangalienā būdams un mājas pārraudzīdams, esot tos pasūtījis. Bet par visu to viņš neesot vēl ne domā iedomājis, jo līdz šim tiekot - strādāts tik ap Slātavu un uz Čangalienu neesot vēl nemaz taisījies.