īsi priekš Jura dienas Gaitiņi noturēja par savām mantām ūtrupi jeb akcionu, kur pārdeva visu, paturēdami sev tik vienu zirgu un vienus ratus. No ieņemtās naudas Kaspars nolīdzināja visus savus parādus, kas bij šur un tur iekrājušies, īsti caur dažu ēku celšanu. Pats viņš nogāja pie ikkatra sava aizdevēja un nonesa to, kas kuram nācās. Bet daži citi bij arī viņam vairāk vai mazāk parādā; pie tiem viņš tomēr negāja, tik vien bij laidis jau agrāk ziņu, ka Jura dienā viņam būšot no Slātavas jāaiziet. Kaut gan bij gaidāms un domājams, ka arī šie zinās savu pienākumu un nolīdzinās aizgājējam to, ko tam bijuši parādā, bet tik retais vien to izdarīja.
Pieminētā dienā Kaspars, kad bij izvadījis savus saimes cilvēkus pie jauniem saimniekiem, sāka taisīties arī pats līdz ar tēvu projām.
jo vairāk nebij neviena, kas būtu varējis iet viņam līdzi. Annuža, kura bij vienīgā, kas turējās pie viņiem uzticīgi visos laikos un visos likteņos un kura pēc savas mīļās draudzenes Ilzes nāves stājās un stāvēja līdz šim pašam laikam viņas vietā, atlīdzinādama Gaitiņiem ne tikvien saimnieci, bet pa daļai arī Kasparam māti, netaisījās vairs viņiem līdz, bet bij norunājusi un apņēmusi sev dzīvokli kādā kaimiņu pirtiņā. Ar visu rūpību viņa palīdzēja vēl aizgājējiem sataisīties uz ceļu, salika ratos visas drēbes un citas vajadzīgākās dzīves lietas, kas nebij pārdotas, bet tika ņemtas līdz; arī vajadzīgo ceļa uzturu viņa neaizmirsa ielikt ratos.
Tenis gādāja tik vien par sevi un savām vajadzībām. No paša rīta viņš sāka taisīties uz bārzdas dzīšanu un pabeidza šo darbu tikko īsi priekš pusdienas, atstādams labi lielu vaigu bārzdu, kura bij jau gandrīz balta. Tad lika aizejošam puisim vēl aplīdzināt matus, uzvilka ar atlocītiem stulmiem zābakus, kurus bij sācis smērēt ar degutu gan divas dienas priekš tam, ielika labāko pīpes galviņu, to ar zaļo puķīti, un, zināms, itin šķībi, ka lai pats pīpēdams varētu tai puķītē labi skatīties. Tālāk viņš satina vienkop visus asiņu laišanas rīkus un nodeva tos Annužai, piekodinādams ielikt ratos labā un drošā vietā; tad iebāza kabatā itin lielu tabakas repi, kuru bij piepildījis jau to dienu priekš tam. Visi tie pēdējo laiku notikumi, kas gadījušies Tenim ceļā, nebij paspējuši nenieka pie viņa dabas, jo nekas nevarēja tik dziļi spiesties, ka viņam būtu vajadzējis ņemt to nopietni pie sirds, un pat pie tagadējās iziešanas no mājas viņš taisījās veikli un jautri un arī savas valodas smieklīgo cēlumu tik brīžam drusku pievaldīja.
Kad viņš bij sataisījies uz ceļu, kā vajaga, tad aizmetās veikli ar pīpi rokā pie Oļiņiem atvadīties.
Oļiniete, kura lūkojās ar ziņkārību un slepen uz Gaitiņu aiziešanu, redzēdama Teni nākam, aizsteidzās drīz istabā un sacīja it kā iztrūkusies uz Oļiņu, kurš, paturējis patlaban maltīti, sēdēja dibena istabā savā gultā, zobus badīdams: «Otrējo vecītis nāk, otrējo vecītis nāk! Nezin kas par vajadzību vēl būs?»
«Kāda nu viņam vajadzība?» Oļiņš atbildēja, bet sirds tam nebij vis tik vienaldzīga kā vārdi. «Viņš nāk varbūt tik atvadīties, jo ar ļaunu prātu negribēs šķirties kā dēls, kuram augstprātība neļauj noiet un ar savu tuvāko salīdzināties.»
«Nē, viņš tik nedrīkst nākt,» Oļiniete atteica, izrādīdamās pati par drošu. «Jo pats jau zin gan, ka laipnības nav nedz pelnījis, nedz ari sagaidīs, — kas vainīgs, tas bailīgs. Un labāk ari ir, ka viņš nemaz nenāk, jo iekšā es viņa tikpat nelaistu.»
«Kādēļ nu iekšā nelaistu,» Oļiņš, acis nolaidis, lēnām runāja, «jo tik liels grēcinieks jau viņš vēl nav, ka priekš viņa būtu jātaisa durvis cieti; bet es domāju, ka tā pati gara lepnība vien ir viņa sirdi apcietinājusi.»
«Bet klausies, veci,» tā Oļiniete, nākusi drīz uz citām domām, iesāka ātri, bet paklusu, «vai nebūtu jāprasa vecītim, lai atdod to divdesmit- piecu rubļu papīru?»
«Kādu divdesmitpiecu rubļu papīru?» Oļiņš pabrīnīdamies jautāja.
«Vai tu nu nezini? Redz, to, kuru viņš no Prātnieka Andža bij izņēmis, ko mērnieka cienīgam tēvam dot; mēs varam teikt, ka Prātnieka Andžs lika, lai mums atdod. Ja tagad nedabūjam atpakaļ, tad tie mums jāpiecieš, jo uz sevi Andžs gan tās izdošanas neņems.»
«Lai nu paliek vien,» Oļiņš atteica, ar roku atmezdams un riebuma pilnā balsī. «Tepat jau viņi mums visu atstāj — vai nu ko līdz aizved? Un ko gan no tā vecīša lai ņem? Viņam nav varbūt ne graša pie dvēseles.»
«Redz nu, kā jau muļķa vecis esi, tā esi!» Oļiniete pa pusei ar nicināšanu iesaucās. «Priekš sava labuma sajēgšanas nav tev prāta nemaz, un, ja nebūtu manis un manu radu, tad tu izputētu jau sen kā rīta salna. Lai paliek, lai paliek! Viss tik lai paliek vien! — Visu viņi tepat atstājot! Ko tad gan viņi atstāj? Tik klaji tās tukšās ēkas, jo mantas pārdeva paši priekš sevis. Ja pašam vecītim nav ko maksāt, lai maksā dēls — diezgan naudas ūtrupē saņēma.»