nenāks un neskatīsies, kā Gaitiņi aiziet; bet Liena palika, tāpat kā gandrīz visu priekšpusdienu, kad laiks atlikās, lielajā istabā sēdot un šu- vot, jo pēdējā laikā viņa bij arvienu nopietni vienaldzīga, tā ka Oļinietei nebij pat par viņas mīlestību pret Kasparu daudz ko dusmoties, jo patiesi sāka rādīties, ka šī mīlestība zuda tikpat, cik Kaspara aiziešanas diena tuvojās, caur ko Oļinietei un arī Prātniekam radās jauna dzīvība, kad varēja sākt cerēt uz savu nodomu piepildīšanos caur gudri izraudzītiem un stipriem līdzekļiem.
Kad Tenis nonāca savā mājā atpakaļ, tad bij patlaban jau viss sataisīts uz ceļu, tā ka vajadzēja tik braukt. Vezums bij viegls, jo tai, kā pieminēts, atradās tik kādas vajadzīgākās un vieglākās dzīves lietiņas, kā arī pašu uzturs un zirga barība.
Tenim pienākot, iznāca Kaspars ar Annužu no istabas, kurā bij vēl laikam kādu brīdi par kaut ko sarunājušies. Annužai bij acis izraudātas, un viņa slaucīja stipri asaras, bet Kaspara sejs palika tāds pats nopietns, auksts un ciets kā allaž un varbūt vēl jo vairāk nekā allaž. Iznācis viņš novēlēja īsos vārdos tēvam sēsties uz vezuma un braukt pa ceļu apkārt, bet pats aizgāja pa kāju celiņu pretī. To viņš darīja laikam īpaši tādēļ, lai varētu atrauties no visām jūtelīgām un garām atšķiršanās ierašām, kā arī izsargāties no tām dažādām ziņkārīgām acīm, kas glūnēja ap Oļiņu mājām slepeni uz viņiem, jo Kaspars — drusku un viegli vien uz to pusi acis pagriezdams — pamanīja arī pašu Oļinieti aiz stūra skatāmies. Ar Annužu viņš bij atvadījies jau iekšā un arī pieteicis doties līdz ar Teni ceļā, jo viņai bij jāiziet kopā arto līdz lielceļam un tad jāšķiras. Tenis ieskrēja tik vien vēl veikļi istabā aplūkot, vai nav kas palicis; bet, kad nekā neatrada, tad steidzās drīz ārā, saņēma grožu un laida uz ceļa virsū, iedams pats līdzās kājām; Annuža turpretī ar kādu nastiņu un groziņu uz rokas gāja ratiem līdz. Tā nu viņi izgāja gandrīz visi trīs reizē no mājas, nerādīdami vai arī nenesdami nekādu šķiršanās sāpju un žēlumu, ja vien tik Annuža, kura slēpa arī savas asaras.
Annuža, iedama savā nodabā vezumam līdz, atcerējās to Jura dienu, kur viņa priekš daudz apaļiem gadiem pavadīja šos pašus tagadējos izgājējus pa šo pašu ceļu uz Irbēniem, no kurienes atkal šodien pati izvadīja viņus laukā. Viņa salīdzināja abas pieminētās Jura dienas un atrada, ka tās savā starpā ļoti šķīrās: toreiz nāca šie ļautiņi no dzimtenes šurp uz svešumu, nevis meklēdami laimes un vieglu dienu, bet tik paspārnes, darba un uztura; tagad tie paši gāja atkal no šejienes laukā, kur, sūri un grūti darbodamies, bij spējuši sagādāt tikai dienišķu iztiku, be t kur
tomēr uz priekšu tiem vairs palikšanas nebij. Toreiz viņi atnāca trīs: divi pusmūža cilvēki un viens bērns, bez tam vēl viens kalpa vīrs ar sievu un bērnu. Tagad viņi pārgāja tikai divi: viens vecs un otrs zaļoksnis, jo Ilze, viņas mīļā Ilze, dusēja smilšu kalniņā, un tagad nolaidās jau otrs pavasars pušķot viņas kapu. Annuža pateica dievam, kurš nelika šai eņģeļa dvēselei, kuras mūžs bij gandrīz tik vien ciešana, piedzīvot vairs šā pēdējā krusta. Kaspars, toreiz atnākdams, bij mazs un bezrūpīgs puisēns, bet tagad īstā jaunības spēkā un, kaut gan vēl tik dzīves iesākumā, tomēr viņas rūgtumus baudījis jau pilnā mērā un tomēr spējis panest visu, nekurnēdams ne ar vienu vārdu un neraudzīdamies ļauni nevienu acumirkli. Viņš spēja šķirties no šās iemīlētās, bet netaisni atņemtās vietas bez nekādas pavadīšanas un bez nekādas atvadīšanās, bez noskumšanas un žēlabām, nevēlēdams nevienam nedz laba, nedz ļauna. Kaspars bij ieaudzis Annužas sirdī tikpat kā pašas bērns un īsti jo vairāk vēl tagad pēc mātes nāves. Viņa nomanīja stipri, ka tikpat bez Kaspara, kā arī bez Lienas būs vientulībā grūta dzīve un garš laiks, tāpēc pie šās šķiršanās viņa nesa vairāk smaguma uz sirds nekā citi. — Tenis pa šiem Irbēnos nodzīvotiem gadiem bij spēris stiprus soļus sava mūža pēdējā daļā iekšā tikpat miesīgi, kā garīgi. Vienīgi tik viņa cēlumam iekš valodas un iznešanās nebij varējis piekļūt nekāds vecums un arī nekāds trūkums, — pašā pēdējā nebūšanā viņš bij turīgs un pat bagāts, caur ko nekāds liktenis nespēja viņa pazemot un nekāda nelaimība ķerties dziļi pie sirds, jo visas bēdu nastas, apakš kurām citi gaudās un vaimanāja, Tenis panesa tīri kā pa smieklam, kādēļ dažs bagāts, dziļš un apdomīgs cilvēks apskauda viņu ne bez taisnības savā tukšā dzīvē un vieglā prātiņā, kurš spēj uzņemt visu par laimību. — Pēdīgi Annuža lūkojās arī pati uz sevi un saviem piedzīvojumiem šai mūža gabalā. Daudz laimības viņa nevarēja tai ieraudzīt, bet īstas bēdas, kuru neviens nezināja, gan atminējās. Viss un vienīgais jaukumiņš bij tas, kad varēja būt kopā ar savu draudzeni Ilzi un darīt viņas prātu. Bet, ko viņa sajuta īsti pie Lienas audzināšanas, kā arī pie viņas tagadējā un turpmākā likteņa, vai prieku, vai kaut ko citu, vai arī visu kopā, tas nebij nevienam zināms, jo runāt viņa par to nekad nerunāja; tomēr to gan varēja nomanīt, ka kāda nezināma nasta gulēja uz viņas sirds, izspiezdama nereti vien tumšas un smagas nopūtas, kas arī tagad notika. «Dievs vien pats zin, ko viņš ir īsti ar mani nodomājis un kā vēl viss izies galā,» tā viņa sevī runāja. «Vai tas ir arī patiesi viņa prāts, ka man būs atkal un turklāt vēl sava