mūža galā uzņemties šādu smagu pienākumu? Kas gan to pasacīs? Apņēmusies gan esmu, bet dievs zin, dievs zin, vai tas būs vien pareizi un vai varēs labi izdoties? Sirds man gan nekā laba neparedz, bet tik baiļojas, kad uz to domāju. Vai tās tik nebūs atkal jaunas slogas uz manas sirds, un vai tad viņa nenogrims tik pavisam dibenā? Bet, kad apdomāju otru pusi un visu, kas tur var notikt, tad atkal nevaru — sirds tā nepaļauj — lai notiek kas notikdams — jāiet uzsāktā ceļā tāļāk.»
Tā, sevī nogrimusi un domādama, Annuža nemaz nepamanīja, ka bij iznākusi jau uz lielceļa un ka no šejienes viņai ar Teni bij jādodas uz savu pusi katram.
Tenis, kad bij uzlaidis zirgu uz lielceļa un pagriezis uz to pusi, uz kuru viņam jābrauc — jo tik daudz, uz kurieni iesākot jāgriežas, bij Kaspars viņam vajadzības dēļ gan pateicis, — tad apturēja, uzsaukdams skaņi un lepņi caur degunu: «Prrrmm!» — it kā kādas stīgas vai skanošas atslēgas troksnī. Pēc tam uzmeta grožu uz vezuma un nāca Annužai pretī, lai var atvadīties. «Nu tevis es vairs pa savu ceļu tāļāk nevedīšu,» viņš Annužai uzsauca. «Tagad iesim katrs uz savu pusi, jo diezgan esam, kā smejies, kopā staigājuši gan nīzdamies, gan bārdamies.» To sacījis, viņš sāka jautri smieties.
Annužai turpretī smiekli nenāca, kaut gan viņa arī nebij jautrības ienaidniece pat vēl šinīs gados, tāpēc atbildēja Tenim nopietnā balsī: «Met jel savu tērzēšanu pie malas, jo vienādi viņa nemaz nepiederas!»
Teņa dabā nopietnības jau gandrīz nemaz nebij, un piespiests viņš nespēja iemantot tās vēl ne tik, bet drīzāk gan savu tērzēšanu caur to paveicināt, tāpēc atbildēja, it kā Annužu drusku kaitinādams: «Hm, kad visi gribēs raudāt, tad, kā smejies, pietrūks debesīs drīz asarām trauku.»
«Vai nu tādēļ tūliņ jāraud, kad netērzē?» Annuža ar mazu nepatikšanu atteica.
«Aukstam vai karstam vajaga būt, jo remdenos izspļauj.»
Annuža sāka laikam apdomāt, ka tāda nepatikšanas rādīšana nav vairs še īstā vietā, tāpēc mēģināja atbildēt laipni un it kā pasmieties gribēdama: «Ar tādu, kāds tu esi, jābaras pašā pēdējā brīdī, ja arī visu laiku būtu nodzīvots labi.»
«Nu, ja neesi, kā smejies, agrāk rājusi, tad tagad arī vairs neizmācīsi, tāpēc sacīsim ar dievu un iesim pasaulē, lai tad rāj tā.»
To sacījis, viņš sniedza Annužai roku uz atvadīšanos.
«Nu tad ar dievu, ar dievu!» viņa sacīja. «Gan jau vēl varbūt kādu reizi satiksimies.»
«Vēl var iznākt laika diezgan ko satikties un diezgan arī ko nesatikties,» Tenis atteica un, grožu saņēmis, skubināja zirgu.
Kaspars tikām gāja taisni jeb tiešām tēvam pretī, izmezdams labi lielu līkumu. Ne reizes viņš neskatījās atpakaļ un ari citur nekur neapstājās kā vien uz kāda augsta tilta, kuram bij lejas pusē liels, dziļš atvars. Kaut gan lielums no pavasara ūdeņiem bij jau noskrējis, tomēr prāvākās upītes tecēja vēl diezgan stipri un arī šī upe, uz kuras tilta tagad Kaspars apstājās, lūkodamies tumšā un mutuļojošā atvarā. Daudz reizes viņš bij gājis pār šo tiltu, bet nekad tas nebij spējis viņu tā apturēt kā šai reizē. Tumšs kā nemierīgais atvars bij arī viņa sejs. Jo ilgāk Kaspars tanī šausmainā dziļumā lūkojās, jo patīkamāks tas viņam izlikās. Viņš gribēja it kā izzināt, kas īsti atrodas tur tai noslēpumīgā dziļumā. Tā jautādams, tas matīja savā garā šo atbildi: «Še ir taisnība, še ir miers, še ir laimība!» Līdz ar to Kaspars nomanīja savā sirdī it kā līdzcietīgi laipnu aicināšanu doties tur iekšā; tur viņš dzirdēja arī apsolījumu, ka kļūs atsvabināts uz reizi no visām saitēm un visām nastām, kļūs atpestīts no visiem vajātājiem un pāri darītājiem. Mīļi viņam izlikās būt tur dibenā no visa un no visiem paslēptam; sirds tam stipri pukstēja un vilka pašu ar neatgaināmu spēku tilta malai pāri. Bet piepeši viņš atrāvās, iztrūkās, un viņa vaigs nobālēja, jo iekšķīga balss bij atsaukusi šos vārdus: «Tava dzīvība ir arī cita dzīvība un tava nāve arī cita nāve!» Kādus acumirkļus Kaspars stāvēja tā, it kā no zibeņa sasperts: auksti sviedri izspiedās rupjās lāsēs uz viņa pieres, acis apžilba, jādvašo bij ātri un smagi. Tikko pa labu brīdi viņš nāca atkal pie sajēgas un skaidras apzināšanās. Tas bīstamais tukšums bij nozudis no viņa vaiga un ta vieta iestājies atkal tas pats lēnais, bet negrozāmais panešanas un cauri spiešanās stiprums. Sviedrus noslaucījis un dvašu gari atvilcis, Kaspars gāja mērenos soļos tiltam pāri un savu ceļu tāļāk.
Oļiniete, kad bij aizgājējus slepen ar acīm pavadījusi, iegāja iekšā un teica uz Oļiņu, kas sēdēja vēl tai pašā vietā un tāpat kā pirmāk, rokas klēpī krustām salicis un galvu nodūris: «Nu ir reiz tā posta suga atkal no mājas laukā! Lai nu kā! Prāts palika tūliņ kā atlaists.» Kad Oļiņš tomēr ne tikvien nepriecājās viņai līdz, bet nelikās viņas vārdu nemaz dzirdot, tad kliedza ar dusmām: «Ko nu te kūko visu dienu kā dzeguze! Būtu gājis jel apskatīties, kādā kārtā ir atstāta māja: vai nav izdauzīti logi, vai pavardi izjaukti, vai arī cits kas aiz atriebšanās sapostīts? Ko gan tādi bēdā?»
«Man nav nekāda prieka nedz par viņu aiziešanu, nedz par to iemantoto māju,» Oļiņš nopūzdamies atbildēja. «Es būtu daudz labāk ar mieru, kad viņi nāktu atpakaļ un dzīvotu paši tur, lai paliek viss, kā bijis.»
«Tā jau gan!» Oļiniete atkliedza, paskatīdamās greiži un ar lielu nicināšanu. «Nu ir dievs palīdzējis māju iemantot — viss ir, paldies žēlīgam dievam, iecīnīts, un nu viņam būs vēl slikti!»
«Es neesmu nekad īsti pēc tās mājas kārojis, jo mana sirds atzina to allaž par grēku, un tagad to sajūtu arvien stiprāk,» Oļiņš atbildēja.
«Tāds jau esi, it kā omu izkūkojis,» Oļiniete atkliedza; bet pa brīdi runāja lēnākā balsī tāļāk: «Nu, ja tu sajūti to par grēku, tad ej lūdz dievu vai arī paraudies, gan tad būs viss vesels. Cik lielu grēku viņš nav piedevis, cik lielu arī vēl nepiedos! — Tad nu šis nieks vien būs neiespējams? Vai tu nezini, ka grēcīgi ir viņam mīļi? Jo pašu slepkavu viņš uzņēma pie sevis debesīs un vēl papriekšu nekā citus.» Ar šiem vārdiem Oļiniete izgāja ārā, jo viņa sāka nomanīt nepatikšanu šai brīdī ar tādu cilvēku runāt, kurš ne tikvien neuzteic šā darījuma un panākuma, bet jūtas no viņa vēl satriekts. Viņa labprāt vēlējās atrast kādu, kas runā viņai pa prātam, it kā gribēdama stiprināties. Kad nebij neviens atrodams, kurš būtu turējis no sirds viņas pusi, tad sāka stāstīt kalponei to pašu, ko Oļiņam, jo viņa zināja, ka kalpone vismazāk nedrīkstēs citādi runāt, kas arī bij tiesa.