Kaut gan Oļiniete stāstīja, ka līdz ar aizgājējiem esot viņai novēlies kā akmens no sirds, tad tomēr viņa bij šodien nemierīgāka nekā citām dienām un raudzīja ikkatru, ko vien sastapa, pārliecināt, ka Gaitiņiem nebijis vis jāaiziet viņu dēļ, bet kungs izdzinis tos aiz savas pašas un visiem zināmās viltības vainas. Un kādēļ gan lai šie viņu mājas neņemot, kad kungs to pēc likuma šiem piedāvājot? Un, ja šie nebūtu ņēmuši, vai tad cits gan nebūtu atradies? Gaitiņi paši vairs paturēti netikuši nekādā ziņā. — To viņa stāstīja arī žīdam un čigānietei, kuri bij todien Irbēnos ieklīduši.
Oļinietei ļoti gribējās noiet un aplūkot savu jauniemantoto māju, bet dienas laikā — dievs to zin, kādēļ, — viņa it kā neuzdrošinājās to darīt, tāpēc gaidīja krēslas un arī tad negāja vis taisni un visiem redzot, bet ar līkumu un aiz ēkām slapstīdamās. Iedama viņa domāja jau pa daļai ar dusmām, ka, ja nebūšot atstājuši visu pareizi un kā pienākas, tad tikšot caur tiesu meklēti un vesti atpakaļ, lai sataisot māju, kā vajadzīgs.
Pie dzīvojamās mājas durvīm piegājusi, viņa apstājās un klausījās, vai nedzirdēs iekšā kāda trokšņa, bet viss bij kluss. Tā klausoties, viņai uznāca savādas bailes, kuras augtin auga, jo ilgāk klausījās, kaut gan nekāds biedēklis nebij manāms. Viņa nokratīja tomēr visas bailes, pārliecinādama sevi, ka tā esot velna gudrība cilvēkus tā baidīt, bet ticīgs dieva bērns par to tik vien pasmejoties, un, tā sadrošinājusies, gāja iekšā. Kaut gan ne gluži bez šaušalām iegājusi, Oļiniete atrada visu citādi, nekā bij domājusi, jo vakara krēsla spīdēja pa gaišiem lodziņiem vēl mīlīgi iekšā, apgaismodama diezgan šo kluso mājiņu. Ne tikvien logi, bet arī sienas, durvis un sliekšņi bij nomazgāti un noberzti uz to spodrāko; gar sienmalām stāvēja vēl daži glīti soliņi, kāds krēsliņš un augstāk dažas rindas vadžu. Logu rūtis bij veselas līdz pēdējai, un uz viena loga stāvēja saliktas rindā visas mājas atslēgas. Oļiniete nebij nebūt varējusi iedomāt, ka aizgājēji būs atstājuši savu māju šādā kārtā, tāpēc viņai uznāca tādas jūtas, kuras stāv starp apkaunošanu un nepatikšanu jeb kuras var nosaukt visskaidrāk par kvēlošām oglēm, kādas sakrāj godsirdīgs pretinieks uz sava vajātāja un ienaidnieka galvas. Līdz ar to atjaunojās še, dziļā istabas klusumā, arī tās bailes, kuras bij sagrābušas Oļinieti jau ārā. Viņa tomēr saņēmās un gribēja paskatīties arī dibena istabā; bet, tikko durvis pavērusi, tā iedomāja, ka tur Ilze nomirusi, un tai pašā acumirklī ieraudzīja arī pieminēto nelaiķi dibenā pie loga stāvam. Oļiniete sastinga aiz bailēm, bet, visus spēkus saņemdama un bailīgi iekliegdamās, devās pa durvīm ārā un uz savu māju projām, kur vēl nevarēja labu brīdi atelsties. Māj nieki, redzēdami saimnieci tādu bālu un gandrīz drebošu, arī iztrūkās, bet zināt toreiz neviens nedabūja, kas viņai noticis.
Pa labu brītiņu pēc tam, kad Oļiniete bij jau savā mājā un kad bij sameties gandrīz tumšs, iznāca no Gaitiņu dzīvokļa Liena. Viņa bij nepamanīta turp nogājusi, gribēdama pēc ilga laika pakavēties atkal tai istabiņā, kura bij viņai tik mīļa, bet tagad stāvēja pamesta. Viņa mita tur labprāt un nemanīja nekādu baiļu; bet Oļinietes ienākšana un jo vairāk viņas iekliegšanās gan to iztraucēja. Liena baidījās, pirmkārt, ka nedabūtu kāds redzēt viņu šeitan esam, jo, ja tas nāktu audžu mātei zināms, tad atjaunotos atkal vecais negaiss, kurš bij nu jau drusku aprimis; bet tagad atrada viņu še Oļiniete pati, ko gan Liena vismazāk bij gaidījusi, tāpēc nav brīnums, ka šis gadījums izbiedēja ļoti arī Lienu no tās puses. Otrkārt, viņa nevarēja izprast, ko nozīmēja Oļinietes naigais kliedziens, jo aiz dusmām, ka atradusi Lienu še, viņa tā gan nekliegtu. Krēsla turklāt bij tai istabiņā jau tik liela, ka no durvju puses nevarēja vairs tur cilvēka acumirklī pazīt, tāpēc vajadzēja Oļinietei būt redzējušai viņu šurp atnākam, kas atkal nevarēja būt; tāpat arī Oļinietes ienākšana nemaz neapliecināja, ka viņa būtu zinājusi Lienu še esam, un tas kliedziens, kā arī tā izskriešana rādīja drīzāk, ka tā viņas nepazina, nekā ka pazina. Šo visu pārdomādama, Liena palika kādu brītiņu turpat un tad tik gāja atpakaļ uz māju, kur ari pārliecinājās, ka audžu māte nebij vis viņas pazinusi, bet nodomājusi par dievs zin kaut ko citu.
Oļinietes jūtekļi jeb nervi bij stipri satriekti, viņa trūkās no miega un murgoja visu nakti — redzēja sapnī Ilzi par eņģeli garās, baltās drēbēs, ar spārniem, palma zaru rokā un kroni galvā. Tā skatījās sāpju pilna uz Oļinieti un redzēja viņas sirdi līdz dibenam ar visu, kas tai bij iekšā, jo priekš tādām acīm tās apslēpt nevarēja. Tomēr Oļinietes stiprā veselība panesa arī šo triecienu, tā ka necēlās ne tikvien karstuma drudzis, bet otrā dienā pēc asiņu atlaišanas bij viņa jau pavisam pie veca spēka un dūšas. Tomēr no Gaitiņu mājas turpmāk sargājās ne tikvien pati, bet aizliedza arī citiem turp iet, jo tā esot nešķīsta, tāpēc vajagot gaidīt, līdz uznākot kādi lāču vadātāji, — tad vedīšot ikkatrā ēkā lāci iekšā, lai to nešķīstību izdzenot; pēc tam izkvēpināšot vēl labi ar paegļiem — tad varēšot dzīvot iekšā droši un neredzēšot vairs nekādu modzekļu.