«Nē, neesmu manījusi vairs nekā,» Oļiniete atbildēja pusbalsī, bet priecīgi. «Liekas, ka tavs gudrais darbs būs izdevies: visu šo pēdējo laiku un tāpat arī tagad viņa nav turējusi ar to pagānu vairs nekādas sazināšanās. Laikam gan sāk pārliecināties, ka diedelēt negribēsies iet. Pēdējās dienās es uzskatīju jo cieti, domādama, ka jel priekš šķiršanās mēģinās satikties, bet nebūt: viņai bij viena alga, vai iet vai paliek, it kā kad nemaz nezinātu. Vēl, zināms, gan tāda pati domīga un nopietna vien ir, jo varbūt kaunas par savu neprātību. To redzēdama, es neesmu arī vēl par tevi nekā minējusi no jauna, kamēr nav viss pilnīgi nostājies un aizmirsts. Var būt, ka tagad viņa tik gaida, lai tu atkal uzbildinātu. — Bet klausies, Andž: Liena strādā tagad pagrabā — es gribu iet tur un sūtīt viņu šurp uz istabu šūt; tad varēsi izrunāties. Bet tagad nāc man līdz un pakavējies kādu brītiņu pie arājiem vai citur, lai Liena neatrastu tevis jau priekšā un nedomātu, ka es sūtu viņu ar nodomu uz istabu. Redzējis tevis bez mums vēl neviens nav, jo saime ir visa uz lauka vai nu pie aršanas, vai pie pļavu līdzināšanas.»
Prātnieks pieņēma labprāt šo padomu, kurš arī izdevās pilnīgi tā, kā Oļiniete bij to izdomājusi, jo, pēc brītiņa pārnācis, viņš atrada patiesi Lienu istabā sēdam un šujam.
Arī Prātnieks pārliecinājās, ka Lienas daba bij stipri vien pārgrozījusies jeb nostājusies. Agrāk viņa rādījās pret Prātnieku vai nu cieta, vai zobgalīga, vai arī, kā saka, lepna; tomēr tai laipnībā nebij redzams vairāk nekas kā tik godīga pieklājība un sveša cilvēka cienīšana. Vai Prātnieks arī to tā redzēja un saprata, tas nav vis ticams, jo bij nomanāms, ka šāda Lienas izturēšanās, kura izskatījās patiesi tāda, kā Oļiniete to bij sapratusi un stāstījusi, atjaunoja un pacēla stipri viņa cerības. Bet pret šo laipnību bij nozudis Lienai viss bērnišķīgais jautrums, bezrūpīgie smiekli, jocīgā pārgalvība un nebēdība, kas viss piederēja viņai tik jauki. Arī ziedošais vaigu sārtums bij nodzisis un devis vietu klusam, piemīlīgam bālumam; acis nebij vairs nemierīgas un ugunīgas, bet rāmas un aukstas kā divi tumši spoguļi vai arī kā lieli norimuši ūdens krājumi tikpat priekš, kā pēc aukas. Tomēr no sava spēka nebij viņas ne tikvien nenieka zaudējušas, bet gan pieņēmušas klāt, jo runājot tās stāvēja visā savā pilnīgā lielumā gan mierīgi un lēņi, bet taisni, pastāvīgi un caurspiedīgi otram runātājam un viņa acīm pretī. Prātnieks to sajuta pirmo reizi, bet stipri, tā ka viņam bij jānogriežas un savas acis jāpaslēpj, jo viņš nespēja vis nedz citu acu panest, nedz arī cita acīs skatīties. Arī Oļiniete bij uzsaukusi Lienai dažreiz: «Ko tu skaties manī tādām tik lielām acīm kā ortiem?»
Prātnieks, kad bij apsēdies Lienas padotā krēslā, sāka jautāt, kā nu klājoties un vai neesot Irbēnos tagad garš laiks, kamēr Gaitiņi aizgājuši un šiem, Oļiņiem, vien jādzīvo visā mājā.
«Nu, garu laiku var pazīt un par to runāt tikai tas, kuram nav pašam īsta darba,» Liena atbildēja.
«Jā gan; bet to jel jūs varēsat zināt, vai jums nepatiks tagad Irbēnos labāk dzīvot pa visu mājas platību nekā agrāk uz pusmājas?» Prātnieks jautāja tāļāk, gribēdams izdibināt drīz Lienas prātu; bet tūliņ arī gan pats sajuta, ka bij izskrējis par daudz tāļu klajumā un ka nu vajadzēs dabūt varbūt kādas bultas pierē, tāpēc būtu gan labprāt rāvis to jautājumu atpakaļ, ja vien spētu notvert.
Ko Prātnieks sajuta, tas bij arī tiesa un piepildījās, jo Liena zināja ņemt šādu viņa klajā izskriešanu vērā. Papriekšu tā uzlūkoja Prātnieku mierīgi, bet plaši un vareni, tā ka tam bij gandrīz jāsaraujas; tad sacīja lēnā garā: «Ja jūs, Prātniek, meklējat vēl kādus, kas par Gaitiņu izdzīšanu jeb izskaušanu līdzpriecājas, bez tiem, kuri jums ir zināmi un darbojušies varbūt arī līdz, tad vairāk atrast jums gan nāksies grūt.»
Prātnieks bez nekādas apdomāšanas un nogaidīšanas sāka veikli aizbildināties un stāstīt, ka pie Gaitiņu iziešanas nevarot būt nemaz viņa vaina, kā gan laikam ļaudis esot izrunājuši, bet drīzāk gan varot teikt, ka šis esot no savas puses darbojies uz to, lai kungi vecītim piedodot un atstājot viņus mājā tāpat. «Naudu,» tā viņš sacīja, «gan es vecītim aizdevu, bet to viņš man lūdza pavisam priekš citas vajadzības — priekš kāda parāda nolīdzināšanas. Bet ko nu lai dara, jo pasaulē daudzkārt jāsaņem par labu darbu ļauna alga.»
«Jums, Prātniek, nemaz nav vajadzīgs pie manis aizbildināties un taisnoties,» Liena it kā apmierinādama sacīja, «jo es neesmu un arī negribu būt nedz jūsu apsūdzētājs, nedz jūsu tiesnesis; bet, ja jūs domātu mani pārliecināt, ka esat nevainīgi patiesi šinī lietā, tad saku īsi, ka tas jums neizdosies, tāpēc atstāsim labāk šo valodu un runāsim, ja patīk, ko citu.»
Prātnieks, lūpas kodīdams, cieta kādu brīdi klusu, sevī un par sevi sāpīgi dusmodamies, ka bij piegājis ar savu valodu tai riebīgai vietai tik tuvu, tā sakot, pa šāvienam, un arī dabūjis veselas saujas skrošu acīs. Tomēr tas Lienas uzaicinājums runāt par kaut ko citu deva viņam atkal drusku cerības. Bet tagad viņš sargājās uzmanīgi ar savu valodu tāļu klajumā nākt, bet palika arvienu labāk kādu soli tuvāk pie mežmalas, caur ko atkal sarunāšanās ne tikvien lāgā neveicās, bet Prātnieks nedabūja arī nenieka tuvāk pārliecināties, kādu prātu īsti Liena tur tagad uz viņu.