No šās dienas vecais Oļiņš gan drusku atdzīvojās un sāka rūpēties joprojām par savu saimniecību, bet agrāku laiku miera un rūpības viņam tomēr trūka, kaut sieva rāja viņu par to ik dienas un, kā tika dzirdēts, devusi kādreiz pat ar dūri mugurā, kliegdama, ko vienādi te pūšot kā meža balodis, vai neiešot vis pie darba rīkošanas! Kad neesot gribējis gādāt, tad nevajadzējis arī ņemt otras mājas, jo nu ar šādu galu būšot jāizput no abām. Tomēr arī viss tas daudz nelīdzēja, un vecais jautrums Oļiņam vairs neatnāca.
Kādas nedēļas pēc Jurģiem Liena taisījās iet sērst jeb ciemoties pie Oļinietes radiem kādas divi jūdzes tāļumā. Oļiniete to viņai labprāt novēlēja, un tā kādā jaukā sestdienas dienā devās Liena ar nastiņu rokā uz ceļu, solīdamās būt mājā ne agrāk kā varbūt otrdienas vakarā.
Otrdienas vakars pagāja, bet Liena neatnāca. Oļiņi gaidīja viņas visu trešdienu, bet nesagaidīja. Ceturtdienas rītā sūtīja kādu cilvēku braukšus turp, uz kurieni Liena bij solījusies iet. Tai pašā dienā pret vakaru atbrauca tas izsūtītais cilvēks atpakaļ ar to ziņu, ka Liena neesot nemaz tur bijusi, kurp solījusies iet, un neviens neesot viņas redzējis. Šī ziņa iztraucēja Oļiņus ļoti un it īsti pašu saimnieci, jo tāda pazušana nevarēja vis nozīmēt nekā laba. Tūliņ sūtīja atkal citu cilvēku uz Annužu, var būt, ka tā zināšot kaut ko stāstīt; bet Annuža, kā viņas saimnieki teica, neesot arī pati no pagājušās sestdienas mājās manīta un nezināms, kurp aizgājusi. Oļiņos cēlās tūliņ tās domas, ka viņas abas būšot aizbēgušas Gaitiņiem līdz; bet, kur paši Gaitiņi atrodami, tas nebij zināms nevienam, un tāpēc par tāļāku meklēšanu nevarēja nekā domāt. Oļiniete iekrita atkal savā krampju un pustra- kuma vājībā nevis aiz Lienas žēlabām, bet aiz dusmām, ka Liena ir nogājusi varbūt pie Gaitiņiem. Daudz daudz mīļāk viņa dzirdētu to ziņu, ka Liena ir atrasta kaut kur pagalam, nekā būtu šinīs bailēs, ka viņa ir, kas zin, savienojusies ar Kasparu. Agrāk šādos trakuma un plosīšanās brīžos Oļiņš raudzīja viņu apmierināt, gan ar dieva vārdiem, gan citādi, bet tas pēc šām ziņām un izsacītām domām sēdēja atkal savā kaktā durns un vienaldzīgs pret sievas trakošanu.
2.Šai vasarā bij čangaliešos mērīšanas darbs pašā spēkā,
Šai vasarā bij čangaliešos mērīšanas darbs pašā spēkā, jo pērn viņu iesāka diezgan vēlu pēc tam, kad māņu mērnieki bij aizgājuši un čangalieši, caur viņiem apcietināti, izcietuši lielas briesmas. Vēl tagad daži un īsti Ķencis lielījās, sacīdami: «Redz še, kā dabūjām beidzot zināt, ka bijuši tikai blēži vien! Viņi bij gribējuši mūs tik vien izmānīt.» Visa čangaļu valsts stāvēja cauru vasaru kā spārnos pacēlusies, bet, zināms, ar savādu jautrību un savādu drošību nekā pērn, jo tagad viņiem neuzbruka nekāda liksta, tāpēc tad arī varēja dzirdēt klaji lielāmies un priecājamies: lūk, kā šogad, kur strādājot īstie mērnieki, varot braukt pie mērnieka cienīgā tēva un nest, ko kuram dievs svētījis, bet tik, zināms, ar prātu un godu un jo labāk caur tādiem, kuri mērnieka cienīgam tēvam pazīstami; bet pērn tie, kā māni bijuši, tā māni palikuši un tik mērnieku cienīgu tēvu par velti izkaitinājuši kā velni.
Pa mērīšanas laiku Prātnieks dzīvoja vairāk čangaliešos vien tāpat par vidutāju starp palīga mērniekiem un darīja savu darbu laikam gan vēl brangāk nekā slātaviešos. Viņš turējās visvairāk pie vecākā palīga mērnieka Raņķa, kā jau slātaviešos iesācis. Arī daži citi slātavieši dzīvoja tāpat pie tiem jaunākiem palīga mērniekiem un darbojās tikuši vien. Viens no viņiem bij Bisars. Arī Švauksts maldījās dažas dienas līdz, bet tik goda un zaļās izdzīves dēļ. Ar vārdu sakot: pagājušās vasaras mērīšanas darbi atjaunojās šai vasarā Čangalienā tādā pašā spēkā, bet pastāvīgāk un ilgāk. Uz robežu dzīšanas jeb zemes dalīšanas laiku tika čangalieši sataisīti arī šogad, un, kad mērīšanas darbs bij beigts, kā arī robežas no palīgu mērniekiem izdzītas, tad Prātnieks, kā ari tie divi citi vidutāji, nāca mājās, gaidīdami ikkatrs savu vāj nieku, kuri būtu vedami atkal un vēl pie vecā mērnieka ar žēlošanos par nepatīkamām robežām. No pusjūlija mēneša līdz augusta beigām stāvēja tikpat Prātnieka, kā arī citu vidutāju mājas pilnas ratu, zirgu, pašu čangaliešu un dažāda labuma — itin kā tirgi. Savus darbus un ceļus viņi ietaisīja šādā kārtā: no rītiem brauca ar visu, kas vedams, uz muižu pie mērnieka un pēcpusdienām bij atkal mājā, lai var saņemt jaunus vājniekus, kuri arī šo laika iedalīšanu zināja. Tur tad saņēma naudu vai arī kādu baudāmu un dažādi lietojamu labumu, izklausīja un uzņēma vajadzības, kur klāt groka dzeršana nemitējās no pusdienas līdz pusnaktij nemaz. Priekš dāvanu novešanas uz rītdienu Prātnieks paturēja arvien kādus no pašiem čangaliešiem, cik kuru dienu vajadzēja; tāpat paturēja allaž vienu vedēju sevīm, jo ar savu zirgu viņš, zināms, nekad nebrauca. Kaut gan caurcaurim lielākā puse no tām atvestām dāvanām palika pašam Prātniekam, tad tomēr priekš novešanas uz muižu bij jāpatur dažu dienu vairāk zirgu, kuriem uzkrāva pienācīgus vezumus. Pie braukšanas bij tikpat Prātniekam, kā arī tiem citiem vidutājiem, kuri dzina tāpat savus vezumus ik rītus pie mērnieka it kā modernieki pilsētā, zināmi divi ceļi: pa vienu brauca turp, pa otru atpakaļ, lai nesatiktos, jo tas viņiem pašiem vis daudz nepatika, kad bij jāskatās kā kara gādātājiem cits citam acīs.