Vēlākos gados arī daži palīga mērnieki stāstīja joku labad savus viltīgos darbus un ceļus. Kāds palīga mērnieks strādāja kādreiz pie vecā mērnieka priekšistabā, ruļļus zīmēdams. Turpat nāca arī slātavieši un čangalieši savās darīšanās. Kādu dienu pieminētais palīgs nomanīja, ka kāds slātavietis vai čangalietis ienācis, runādams tur kaut ko sažņaugtu saujā un taisās vecam mērniekam sniegt; bet šis, laikam baidīdamies, ka palīgs to pamanīs, pameta, kad bij ienācēja vajadzību
izklausījis, viņam ar acīm un roku, lai, ārā iedams, aizliek aiz cienīgās mātes darba groziņa, kurš stāvēja uz kumodes šim strādātājam taisni aiz muguras. Pats vecais mērnieks iegāja tūliņ iekšā, un ienācējs, ārā iedams,' izdarīja, kā vēlēts. Viss tas notika gan, zināms, palīga mērniekam aiz muguras, bet vecais mērnieks aizmirsa, ka spogulis stāv tam priekšā, kurā šis nolūkoja visu, kas notiek aiz muguras; bet ienācējs tādas lietas nemaz nesaprata un nezināja. Palīgs, kad bij palicis viens pats, piegāja veikli pie kumodes — jo durvis, pa kurām mērnieks iegāja, bij cieti — izķēra to, ko ienācējs tur nolika. Vēlāk, drošā brīdī aplūkodams, viņš atrada, ka bij iemantojis septiņdesmit piecus rubļus.
Citreiz tas pats palīga mērnieks, dzīdams robežu starp diviem ciematiem, gāja tiešām vienam ciematam daudz tuvāk klāt, nekā rullī iezīmēts. Šī ciema saimnieki un saimnieces sāka par to stipri brēkt, un mērnieks nometa mieru no darba diezgan laiku, ņemdams naktsmāju tai ciematā, kuram gāja robeža par daudz tuvu. Pa nakti šī ciemata saimnieki salasīja naudu cik spēdami, nodeva to rītā mērniekam, un viņš gāja pēc tam, no pēdējā robežas stūra sākdams, pa īsto, rullī iezīmēto virzienu. Citām reizēm viņš gāja arvienu iesāktā virzienā tāļāk, tiem stūriem jeb kupicām (kupčām) garām, kuras no vecā mērnieka rullī iezīmētas. Ja tas saimnieks vai viss ciemats, kuram tāda tāļāk iešana nāca par vainu, deva viņam kādu apstāšanās zīmi vai arī uzaicināja pie sevis, tad gāja pēc tam uz to vietu atpakaļ, kur rullī bij iezīmēts stūris; bet, ja nevarēja nekā sagaidīt, tad gāja vēl kādu gabalu uz priekšu un beidzot griezās tomēr atpakaļ, teikdams tāpat, ka misējies. Šo mākslu prata arī citi robežu dzinēji.
Atradās turpretī tomēr starp palīga mērniekiem dažs cienījams goda vīrs, kurš izpeldēja tiem krāpšanas un viltības laikiem kā gulbis dūņu ezeram cauri, tā ka nepielipa nekas pie viņa spodri baltām spalvām.
Tātad čangaliešu prāts bij saistīts šai vasarā pilnīgi un vienīgi pie savas zemes mērīšanas un izdalīšanas. Slātaviešiem, kuri izcieta šos vaidu laikus jau pagājušā vasarā, bij turpretī jau cita lieta apspriežama un pārrunājama, proti: apsolītā un gaidītā goda maltīte, par kuru bij jau tagad skaidri zināms, ka viņa tikšot noturēta vai nu augusta mēneša beigās, vai septembra mēneša iesākumā — tūliņ, līdzko Čangalienā būšot robežas pilnīgi nodibinātas.
Lielas un apbrīnojamas lietas vien tika runātas slātaviešos par šiem gaidāmiem svētkiem jeb «balli», kā Prātnieks un citi viņu sauca.
Švauksts stāstīja pa visiem krogiem un godībām, kāda nedzirdēta un neredzēta maltīte tiekot no mērnieka sagatavota, jo Prātnieks dabūjot caur ķēkšu visu zināt, ko gādājot un ko sniegšot. Par seši vai septiņi ēdieni mazāk nebūšot, un citi nākšot jau gatavi no svešām zemēm aiz- zieģelētos un dubultos dzīvā sudraba katlos, kuros ielikšot tik vien sausu vārāmo un izvārīšot zupu ar gaisu vien bez ūdens un uguns; beidzot aplaidīšot zibeni apkārt un verdošu atsūtīšot šurp. Maizi cepšot sarkana stikla krāsnīs pie kapijas jūras un atvedīšot vai ar smilšu jūras dampkuģi, vai ar elefantiem pa gaisu. Milti maizei būšot no Fiņņu zemes cukura kviešiem iz visu vecākām un gruntīgākām eņģelīšu magazīnām. Tā maize no viņiem tad būšot tik stipra, ka ēdin nemaz nevajadzēšot ēst. Zaftes visu visādas spiedīšot varizeji ar vilistiem somu stabulēs no rožu ogām un buksbauma koku vircēm Kaparnaūmā. Sāmu salas tēja vārīšoties uz galdiem valzivju ragos. Kapiju uzdevis mērnieks audzēt jau ziemu tur tālu tālu konterbandes kalnos. Groks esot jau atvests krokodiļu pūšļos gatavs ar Nilupes zirgiem līdz kali- grafijai. — Tad būšot vēl roņu taukos sālītas siļķes Sibīrijas bleķa mucās, Paradīzes sīpoli, ukraiņu vēršu aknas, kavijara zivju ikri, vienradžu smadzenes, lašu nieri, Kronštates šampanietis, dāņu zemes kartupeļi, presēti Pēterburgas gurķi, klapēti Vāczemes cūku cepeši, kantaini pajJirosi, līki cigāri. Visi trauki būšot no tīra zelta tumbaka; noru noklāšot ar gumijas vilnas tepiķiem. Vakarā dedzināšot visapkārt norai priedēs alenču uguni, kura būšot tik karsta, ka varēšot dancot pa noru, kreklos nometušies, tāpat kā saulītē; raķetes laidīšot gaisā ar Amerikas telegrāfiem un atvedīšot baltās biszālēs, lai uz ceļa neizsprāgst. Muzikanti jau nākot pa šosejas eizenbānu ar visu visādām štrumen- tēm: bungas vien esot tik resnas kā mūra vēja dzirnavas, lielo vijoļu stīgas tādas kā zvejnieku virves, trumetes vedot ar divi zirgi kuru, un vējš priekš viņām būšot jāgriež arī ar zirgiem. Sulaiņus vedot no Urangu-Utangas valstības tik daudz, ka ikkatram viesim tiekot savs sulainis, kurš lai noņemot cepuri, sasukājot matus un padodot visu, kā vien kuram vajaga, — un tā vēl daudz citu brīnišķīgu lietu.
Augsti un bagāti kungi no pilsētām rakstot mērnieka cienīgam tēvam grāmatas, lūgdami, lai viņus arī pielaižot pie tās balles, zināms, par savu naudu, lai jāmaksā kaut vai cik. Bet mērnieka cienīgs tēvs atbildot visiem, ka tas nedrīkstot būt, jo Slātavas un Čangalienas saimnieki, priekš kuriem vien šī balle būšot, varot ņemt to par ļaunu, ka pielaižot svešus arī, jo tad pietrūkšot norā vietas īsti priekš dancošanas, bez kuras, zināms, balle nevarot būt. Pēdīgi viņi gribot nākt tik vien par skatītājiem jeb par klusiem biedriem, tomēr arī to mērnieka cienīgs tēvs neatvēlot vis viens no sevis, bet soloties sasaukt abas valsts valdības un vietnieku pulkus, lai apspriežot. Prātnieks un daži citi runāja jau stipri vien un dūšīgi, ka tādi netikšot vis pielaisti, jo kas gan viņiem esot meklējams še zemnieku ballē? Kad gan esot redzēti zemnieki ejam viņu ballēs? — Tāļāk sprieda un gudroja, ka nevarot uzdrošināties arī dažu citu lietu dēļ tādus pie savas balles pielaist, jo vai varot zināt, kas kurš esot un ar kādām domām nākot.